Ziņas - Māris Heinols: "Vēlos ieguldīt savas zināšanas un pieredzi federācijas labā" ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

19.augusts /
Melānija, Imanta
IenāktIenāktIenākt

MTBO ziņas

  • Māris Heinols: "Vēlos ieguldīt savas zināšanas un pieredzi federācijas labā"

    08.11.2010

    LOF preses dienests, Anda Bīriņa

    Kad pirms mēneša jaunajā LOF izpilddirektora amatā tika apstiprināts Māris Heinols, reti kurš orientierists zināja, kas īsti ir šis cilvēks. Tādēļ tagad, kad pagājis kāds laiks un Māris federācijā uzsācis darbu, aicinājām viņu uz interviju, kuru izlasot, orientēšanās sporta piekritējiem būtu iespēja uzzināt vairāk par jauno LOF izpilddirektoru un to, ko viņš domā par dažādiem ar orientēšanās sportu saistītiem jautājumiem. Ar Māri Heinolu sarunājās LOF preses dienesta pārstāve Anda Bīriņa.

    Māris dzimis un dzīvojis Valkā, bet vidusskolu beidzis Valmierā. Jau skolas laikā viņu interesējusi programmēšana, tāpēc arī izglītība Latvijas Universitātē iegūta pa šo līniju – Fizikas un matemātikas fakultātē. Paralēli skolai un studijām Māris jau ilgus gadus bijis diezgan aktīvs vieglatlēts, riteņbraucējs, kā arī orientierists Valmieras pusē. Lai gan orientēšanās uz pāris gadiem, kā nereti gadās, tika pārtraukta, šajā sporta veidā Māri atpakaļ ievilināja sieva un bērni, kas nu jau tagad arī ir šī sporta veida piekritēji.

    Māra Heinola darba pieredze bijusi saistīta gan ar ministrijām un pašvaldībām, gan privātuzņēmumiem. Māris strādājis gan Ārlietu Ministrijā, gan Valmieras pilsētas pašvaldībā, līdz ar to guvis plašu priekšstatu par šādu institūciju darbu. Protams, liela nozīme ir arī papildus iegūtajai Tirdzniecības struktūrvienības vadītāja izglītībai un tam, ka Māris ieguvis arī grāmatveža diplomu. šobrīd Māris dzīvo Valmierā un strādā Burtnieku novadā uzņēmumā "Renete", kurā ieņem valdes priekšsēdētāja amatu.

    Māri, kāda īsti ir jūsu saistība ar orientēšanās sportu?

    Pirmie mēģinājumi šajā sporta veidā bija jau pamatskolas laikā, Valkā- tautas sacensībās Azimuts. Tajā laikā nopietnāk trenējos vieglatlētikā un to uztvēru kā papildus iespēju paskriet un pabaudīt dabu. Lielāka saskarsme ar šo sporta veidu atsākās apmēram pirms gadiem septiņiem. Biju nodibinājis ģimeni un dzīvojām Valmierā. Sieva, kas arī kādreiz bija nodarbojusies ar šo sporta veidu, aizvilka mani uz mežu. Iepatikās, sākām regulāri skriet Valmieras magnētā, kur iepazinām kolosālo trenerīti un orientēšanās fanāti Ingunu Valdmani. Lielākais dēls Atis uzsāka treniņus ZVOC komandā, vēlāk arī mazākais dēls sekoja lielā pēdās.

    Kas jūs mudināja pieteikties LOF izpilddirektora amatam?

    Man šī iespēja šķita saistoša, jo es vēlos ieguldīt savu pieredzi un zināšanas federācijas labā. Ceru, ka mana pieredze un izglītība noderēs un, iespējams, kādu lietu federācijā man pat izdosies attīstīt vai uzlabot.

    Kā jūs vērtējat šī brīža situāciju orientēšanās sportā?

    Domāju, ka orientēšanās sporta attīstība lielā mērā ir atkarīga no ļoti fanātiskiem sporta piekritējiem, kas ap sevi pulcē līdzīgi domājošus cilvēkus un uz sava entuziasma bāzes, organizē arī orientēšanās sporta pasākumus. Tieši tādi cilvēki, kas sava vaļasprieka dēļ nežēlo ne laiku, ne naudu, šo sporta veidu padara zināmāku un cilvēkiem saistošāku. šādi cilvēki ir lielākā daļa treneri un sacensību organizatori, kurus mēs ikviens labi zinām un tieši viņiem mums būtu jāsaka vislielākais paldies. Protams, ar laiku vajadzētu nopietni domāt par to, kā lai panāk orientēšanās sporta iekļaušanu sporta skolu programmās- piemēram, kā tas šobrīd ir Valmierā. Ir daudz sporta skolas, kur tas vēl nav izdarīts, taču tā būtu krietni vieglāk piesaistīt kaut vai pašvaldības finansējumu šim sporta veidam. Tādējādi pašvaldības būtu spiestas domāt, kā rast finansējumu – kaut vai treneru atalgojumam vai sacensību daļējai apmaksai.

    Vai tāds būtu ideālais sadarbības modelis?

    Pēc manām domām, ideāls sadarbības modelis būtu orientēšanās klubs, kuru vada entuziasma pilns treneris, kas cieši sadarbojas ar attiecīgā novada vai pilsētas sporta skolu. Viss kopā veidotu, manuprāt, patiešām veiksmīgu kombināciju.

    Bet kas, pēc jūsu domām, pašiem orientieristiem sniegtu lielāku motivāciju trenēties?

    Domāju, ka bērnus, jauniešus un juniorus motivē treneris. Taču saistībā ar pieaugušajiem lielākā problēma varētu būt tā, ka, lai ar šo sporta veidu viņi varētu nodarboties profesionāli, viņiem par to vajadzētu saņemt arī atalgojumu, ko principā šobrīd mūsu valstī realizēt ir teju vai neiespējami. Tieši šī iemesla dēļ federācijai ir jāmēģina noturēt jau esošos labos sportistus, vismaz atbalsot viņus ar treniņu iespējām, ekipējumu un sacensību dalības maksu segšanu. Protams, daudz kas jau no LOF puses šobrīd tiek darīts tādā līmenī, kāds šajos apstākļos vispār maksimāli ir iespējams. Tomēr, man šķiet, ka diemžēl, būs jāpaiet daudziem gadiem, lai Latvijas orientieristi sevi varētu nodrošināt tikai un vienīgi ar šo sporta veidu.

    Tas, protams, lielā mērā ir saistīts arī ar orientēšanās sporta atpazīstamību Latvijā un sponsoru piesaistīšanu...

    Jā, piemēram, ja orientēšanos iekļaus olimpisko sporta veidu sarakstā, tad tas būtu milzīgs solis uz priekšu – sports kļūtu atpazīstamāks, prestižāks, un arī sponsorus tam piesaistīt būtu daudzkārt vieglāk. Protams, nevar izslēgt bažas, ka līdz ar to šis sports kļūtu daudz komercializētāks, un pat iespējams, ka daudzu sportistu panākumi būs atkarīgi no ārstu un ķīmiķu darba. Taču, jebkurā gadījumā, mums jātur īkšķi, lai orientieristi savā starpā varētu sacensties arī Olimpiskajās spēlēs, turklāt esmu pārliecināts, ka mēs, Latvijas orientieristi noteikti varam cīnīties par savu vietu zem saules arī olimpiādē!

    Kā jūs īsti vērtējat šī brīža Latvijas izlasi?

    Manuprāt, priekš mūsu mazās Latvijas un sportistu apstākļiem, mūsu izlases sasniegumi ir ļoti labi. Protams, vienmēr gribas dzirdēt, ka esam ieguvusī godalgotas vietas un medaļas, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka konkurēt ar orientēšanās lielvalstīm ir ļoti grūti. Tāpēc mums ir jāstrādā pie tā, lai šiem sportistiem būtu motivācija arī turpmāk trenēties un pārstāvēt Latviju.

    Kas būtu tas,  ko pēc iespējas ātrāk nepieciešams pilnveidot vai no kā atteikties?

    Noteikti pēc iespējas ātrāk vajadzētu sakārtot izlašu jautājumu, it īpaši tajā ziņā- kas par ko atbild. Līdz ar to arī automātiski atrisinātos jautājums par treneriem un to, kurš treneris par kuru izlasi īsti rūpējas. Manuprāt, ja treneris strādā, piemēram, ar junioru izlasi, tad viņam jāuztur cieši kontakti ar jauniešu izlases treneri, tāpat ar pieaugušo izlases treneri, kurš savukārt uztur ciešus kontaktus ar junioru treneri. Protams, šobrīd tas viss notiek tikai sabiedriskā kārtā un, lai varētu sakārtot šo jautājumu, nepieciešamas finanses. Darbs ar izlasēm ir apjomīgs kaut vai organizatoriskā ziņā, piemēram, rīkojot treniņnometnes vai izlasei piedaloties sacensībās. Man šķiet, ka treneriem ideālā gadījumā vajadzētu strādāt arī pie sponsoru piesaistīšanas. Taču šobrīd treneri par savu darbu atalgojumu nesaņem, tāpēc mēs varam runāt tikai tādā līmenī, kā vajadzētu būt, ja atalgojums būtu.

    Kādam īsti būtu jābūt labam trenerim?

    Domāju, pirmkārt, jau tādam, kuru respektē pati Latvijas izlase. Piemēram, ja treneris uzskata, ka Baltijas čempionātu visai izlasei ir nepieciešams apmeklēt, tad arī izlase šīs sacensības uzskatītu par svarīgām. Tieši trenerim būtu jāplāno gan Latvijas izlases treniņnometnes un tas, kas tajās notiek, gan arī sacensības, kurās izlasei jācenšas sevi parādīt pēc iespējas labāk. Tas, kā mēs sevi parādam starptautiskā gaismā, pat tikai Baltijas valstu līmenī, ir ļoti nozīmīgi sponsoru piesaistīšanai, kas, protams, izlases dzīvi padarītu daudz patīkamāku.

    Kāds būtu ideālais šī sporta veida attīstības scenārijs?

    Man nesen bija nepieciešamība apkopot datus par Latvijas Kausa sacensību dalībnieku skaitu. Jāteic, ka dažādās sacensībās šie rādītāji ir patiešām krasi atšķirīgi – no tā iespējams secināt, ka orientieristi tomēr nopietni izvērtē, kurās sacensībās attiecīgu iemeslu dēļ vēlas vai, tieši otrādi, nevēlas piedalīties. Domāju, jo orientēšanās sports Latvijā kļūs populārāks, jo labāk. Protams, liela daļa orientieristu piedalās tikai tautas mačos, piemēram, Rīgas magnētos. Būtu labi, ja tieši šos orientieristus arvien lielākā skaitā varētu iesaistīt Latvijas mēroga sacensībās. Jo, ja tautas sacensību organizatori popularizēs, piemēram, Latvijas Kausa sacensības, tās kļūs gan apmeklētākas, gan arī interesantākas. šiem tautas sportistiem jāzina, ka principā jau nekas nemainās, kad esi mežā – lielajās sacensībās sajūta ir tikai atbildīgāka un prieks par panākumiem lielāks. Domāju, ka, iespējams, Latvijas mēroga sacensībās vajadzētu ieviest tautas klasi, kas tieši tā arī sauktos- "tautas".  Tas varbūt pulcētu vairāk tādu dalībnieku, kas uz lielajām sacensībām nemēdz braukt. Jāatzīst, ka Kāpas trīsdienas gan ir Latvijas fenomens, jo, šķiet, uz šīm sacensībām brauc tieši "tautas" sportisti. Domāju, ka šis ir lieliski piemērots brīdis Latvijas sacensībām piesaistīt jaunus orientieristus, jo, manuprāt, cilvēki arvien vairāk meklē aktīvās atpūtas iespējas. Ja mēs šos cilvēkus nenobaidīsim ar ļoti augstu grūtības pakāpi sacensībās vai lielu dalības maksu, domājams, mums ir labas iespējas jau tā plašajam orientieristu pulkam piesaistīt vēl papildus sportistus.

    Vai būtu iespējams populārākas padarīt arī velo orientēšanās sacensības?

    Man, piemēram, pašam ļoti patīk velo orientēšanās un domāju, ka arī daudzi citi Latvijas orientieristi labprāt nodarbotos ar šo sporta veidu, taču nav tik plašas iespējas to darīt. It īpaši vērojot, cik pieprasītas Latvijā ir MTB sacensības, domāju, ir lielas perspektīvas velo orientēšanās sportam piesaistīt jaunus interesentus. Arī piedzīvojumu sacensībās taču piedalās tik daudz cilvēku, kas savā ziņā ir līdzīgi.

    Un kāda, jūsuprāt, ir situācija ar ziemas orientēšanos?

    Ar ziemas orientēšanos gan man nav bijis tiešas saskares, tāpēc par šo sporta veidu es varu spriest mazāk. Laikam jau mūsu valstī daudz kas ir atkarīgs tieši no klimatiskajiem apstākļiem, jo bieži vien mums ziema ir diezgan pašvaka. Tomēr Latvijas Čempionāts šajā sporta veidā būtu jānotur labā līmenī. Ja kādreiz ziemas orientēšanos iekļaus olimpiādē, tad jau būs cita lieta un arī Latvijā šis sporta veids attīstīsies un kļūs daudzkārt populārāks. Domāju, liela nozīme ir ne tikai tam, ka mums ir švakas ziemas, bet arī tam, ka šim sporta veidam nepieciešams ekipējums un tas ir daudz dārgāk, nekā vienkārši aizskriet uz mežu trenēties.

    Vai varat ko komentēt arī par Taku-O?

    Super, ka ir cilvēki, kas uzņemas šo organizēšanu, darbojas šajā sportā un piesaista tam arī citus cilvēkus, kurus patiesībā sabiedrība ļoti maz redz. Man, diemžēl, šķiet, ka Latvijas sabiedrībā joprojām valda zināmi aizspriedumi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tāpēc es tikai ļoti priecājos, ka viņiem ir iespēja nodarboties ar orientēšanās sportu. Līdz ar to, ceru, ar laiku arī mūsu sabiedrība mainīsies un kļūs iecietīgāka un no aizspriedumiem brīvāka.

    Kāds būtu Jūsu novēlējums visai orientieristu saimei?

    Domāju, ka svarīgi novēlēt ikvienam: lai arī mēs mežā esam konkurenti, sadzīvē un dzīvē mums būtu jāapvieno savi spēki, lai šo sporta veidu attīstītu un pilnveidotu. Kā zināms, teikt slikto un kritizēt vienam otru nav liela māksla, tāpēc es ikvienam gribu novēlēt, lai viņš spētu citos cilvēkos saskatīt labo, kā arī ievērot tos labos darbus, ko citi ir paveikuši.

    Foto: (Kāpa2010) Ojārs Millers. (pārējās) No M.Heinola personīgā arhīva.





Atlikušo zīmju skaits:

0,038695096969604