Ziņas - Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas kokles klase I ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

17.septembris /
Vera, Vaira, Vairis
IenāktIenāktIenākt

Orientēšanās skrējiena ziņas

  • Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas kokles klase I

    25.02.2007

    Latvijas Mūzikas Akadēmijas kokles klase un tās dibināšana nenoliedzami saistās ar komponista Sergeja Krasnopjova (1900.-1961.) vārdu. Tie bija 40-tie gadi, kad pēckara laikā visā Latvijā pieauga interese par latviešu tautas instrumentālo mūziku. Organizējās dažādi ansambļi. 1947. gada rudenī S. Krasnopjorovs beidza komplektēt sastāvu pirmajam profesionālajam latviešu tautas instrumentu orķestrim. Pirms tam viņš iepazinās ar Em. Melngaiļa latviešu tautas instrumentu aprakstiem, konsultējās ar autoru, kā arī ar daudziem instrumentu meistariem: Bērziņu, Zemīti, Jukumu, Saulīti, Indusu, Pauši, Čaklo u.c., bet rasējumus visiem instrumentiem gatavoja pats. Kokļu eksperimentiem par pamatu tika ņemta meistara P.Korāta “ Kurzemes kokle”. Lai tā atbilstu orķestra prasībām, stīgu skaitu palielināja sākumā līdz 15, bet vēlāk līdz 25 un vairāk stīgām. Pirmos vienkāršos pustoņa pārslēdzējus koklēm izgatavoja pēc mūzikas instrumentu meistara Kārļa Čaklā ( 1885.-1960.) idejas, bet Juris Lindenbrgs (1907.-1968.) konstruēja dubultpārslēdzējus, kuru analogus lietojam vēl šodien.. Šajā laikā radās arī doma par profesionālas apmācības ieviešanu tautas mūzikas jomā.Un tā 1948. gada rudenī rektora Jēk. Mediņa vadītajā Konservatorijā sāka darboties kokles spēles klase.Tās vadītājs S.Krasnopjorovs netaupīja pūļu kokles modernizēšanā,šī instrumenta metodikas izveidošanā un pamatrepertuāra radīšanā. Viņš studēja ne tikai latviešu koklētāju pieredzi,bet interesējās arī par citu tautu līdzīgu instrumentu spēles paņēmieniem.Rakstīja vingrinājumus gan koklēm,gan stabulēm un ģīgām.S.Krasnopjorovs sacerēja arī daudz skaņdarbu koklei,kokļu ansamblim un tautas instrumentu orķestrim ar tautas dziesmu un deju apdarēm un oriģinālsacerējumiem,kuru vidū bija tādi lielas formas darbi kā “Koncerts koklei ar orķestri”(1951),Fantāzija”Pūt,vējiņi”,svīta”Ganu diena” u.c. Savā Koncertā koklei ar tautas instrumentu orķestri komponists centās parādīt visas modernizētās kokles tehniskās iespējas. Slēdžu lietošanā bija vajadzīga ārkārtīga veiklība,jo mainījās tonalitātes līdz pat septiņām atslēgām. Kā mācību palīglīdzekļi kalpoja S.Krasnopjorova uzrakstītā “Kokles spēles metodika” un apcerējums”Latviešu tautas instrumentu attīstība”.”Kokles spēles metodikā” komponists apkopoja tautas instrumentu izmantošanas iespējas, plaši pielietojot jaunkonstruēto pārskaņošanas mehānismu visu 12 pakāpju skaņu iegūšanai. 50-to gadu vidū koncertus koklei uzrakstīja arī komponisti J. Kaijaks un Jēk. Mediņš 1953. gads bija izlaidums četrām jaunajām profesionālajām koklētājām. Absolventu vidū bija Tamāra Voinovska, kura 1955. gadā pārņēma kokles klases vadību, kā arī 1951. gada Berlīnes III Vispasaules jaunatnes un studentu festivāla laureāte Dzidra Jansone. Vēl šajā gadā Konesrvatoriju absolvēja Janina Jakovicka un Biruta Misa. 1954. gads deva divas kokles klases absolventes: Mildu Dagili un Birutu Grunduli, kura savu pedagoģisko darbību saistīja ar Jāz. Mediņa Mūzikas vidusskolu, mācot tur folkloru un obligāto kokli. 1955. gadā kokles spēles klases beidzējas jau skaitījās kā pedagoģes T. Voinovskas audzēknes. Eleonora Bērziņa pēc absolvēšanas devās uz Cēsīm, kur uzsāka savas kokles skolotājas gaitas. Tamāra Jansone kokli mācīja Rīgas 1. Bērnu mūzikas skolā un vadīja Republikāniskā arodbiedrību nama koklētāju ansambli. Viņas spilgtākā audzēkne vēlākajos gados bija Guna Āboliņa, kurai bija ļoti liela loma kokles spēles tehnikas tālākajā attīstībā, jaunu štrihu un spēles paņēmienu ieviešanā, kā arī paša instrumenta pilnveidošanā. Ņina Stepe mūža lielāko daļu veltīja kokles spēles mācīšanai Rīgas pedagoģiskajā skolā. 1977. gadā viņa noorganizēja semināru par aktuālām kokles spēles un repertuāra problēmām. Ar savu pieredzi šeit dalījās G. Ordelovskis un E. Roode, bet V. Sams stāstīja par instrumentācijas jautājumiem. No 1980. 1īdz 1986. gadam Ņ. Stepe strādāja arī Latvijas Valsts koneservatorijas mūzikas pedagoģijas nodaļā, kur vadīja tautas mūzikas instrumentu ansambli. Šī ansambļa repertuāru pamatā veidoja pašu audzēkņu instrumentācijas. Elvīra Spinga devās uz Liepāju, bet tikai 80-tajos gados varēja izmatot savas iegūtās zināšanas kokles spēles mācīšanā. Nākošais gads, kas deva jaunas kokles spēles absolventes, bija tikai 1958. gads. Šajā gadā konservatoriju beidza Marta Pārupe, Ērika Volkova, Ērika Židele un Velta Šterna. Te vietā pieminēt faktu, ka daudzas kokles klases beidzējas spēlēja arī Valsts dziesmu un deju ansamblī “Sakta”, kas pastāvēja līdz 1963. gadam. 60-to gadu beigās Latvijā it kā “pašas likvidējās” kokles klases mūzikas skolās. Līdz ar to nereti kokles skolotājas bija spiestas pārkvalificēties. Šajā laikā arī Rīgas klavieru fabrika pārtrauca kokļu ražošanu, jo pensijā aizgāja meistars M. Korāts. Radās problēmas ar instrumentu iegādi. Šis klusuma periods kokles spēles vēsturē ilga līdz pat Dziesmu svētku simtgadei 1973. gadā, kad LU Lielajā aulā G. Ordelovskis diriģēja apvienoto koklētāju orķestri. Spiesta mainīt savu specialitāti bija arī V. Šterna, kura 60-to gadu beigās Jelgavas mūzikas vidusskolā absolvēja speciālo klavieru klasi. Līdz 70-tajiem gadiem viņa Rīgas 1. Bērnu mūzikas skolā mācīja klavierspēli un tikai pēc kokles skolotājas T. Jansones nāves sāka mācīt arī kokli. 70 -to gadu otrajā pusē V. Šterna uzsāka strādāt Latvijas Valsts konservatorijā mūzikas pedagoģijas nodaļā par obligātā instrumenta – kokles spēles pasniedzēju. 1981. gadā, kad rektors I. Kokars atvēra kokles klasi, viņa sāka mācīt speciālo instrumentu un turpināja to darīt līdz 1988. gadam. Savukārt Ērika Židele pēc augstskolas absolvēšanas atgriezās dzimtajā Jelgavā, kur paralēli mūzikas teorētisko priekšmetu pasniegšanai mācīja kokli bērnu mūzikas skolā, bet no 1987. gada arī mūzikas vidusskolā. 1959. gads bija nelaimīgs koklētājām, jo konservatorijas rektors J. Ozoliņš kokles klasi slēdza. Iestājušās kokles spēles studentes pamazām beidza savas studijas. Tā 1960. gadā kokles klasi absolvēja Velta Kalniņa un igauniete Els Roode. Jāatzīmē milzīgais un smagais darbs, ko ilgus gadus E. Roode viena pati veica Igaunijā, kur tautas instrumentus nemācīja ne mūzikas vidusskolās, ne augstskolā. Vēl aizvien nav atrisināts jautājums par augstākās izglītības iegūšanu kanneles spēlē. Var tikai apbrīnot ar kādu pacietību un degsmi viņa popularizē Igauņu nacionālo instrumentu – kanneli. 1961. gadā bija tikai viena absolvente – Mirdza Blimberga, kuras pedagoģiskās darbības vieta sākumā bija Liepāja, bet pēc tam uz ilgiem gadiem Stučka, tagad Aizkraukle. Grūti saskaitīt, cik kokles spēles audzēkņu izaudzināti viņas vadībā. Pat būdama mūzikas skolas direktore un kora diriģente, viņa neatstāja novārtā mazos koklētājus. 1962. gadā kokles klasi absolvēja Solveiga Ķekure-Randalū (Ivanova). Arī viņas darba lauks bija un ir kokle, tās mācīšana. Pamatā tā ir Vidzemes Jūrmalas puse, no kurienes skan Ivanovas audzēkņu spēlētās kokles. 1963. gads deva vēl vienu nozīmīgu personību kokles spēles attīstībā – Vēsmu Šmiti (Kūriņu). Nenoliedzami ilgus gadus Jūrmalas mūzikas skolas koklētāju labā slava skanēja pa visu republiku. Jūrmalā bija viena no retajām republikas mūzikas skolām, kur kokles spēli tiešām mācīja. Atkāpjoties no tematikas, gribas atzīmēt, ka tikai P. Jurjāna Rīgas bērnu mūzikas skolas kokles klase bija ar spēcīgāku vārdu. Bet tas bija vēlāk 70-tajos gados, kad šeit sāka strādāt G. Āboliņa. Viņas lielo devumu kokles spēles attīstībā jau minēju iepriekš. Līdz ar to bija aizritējis pirmais svarīgais posms konservatorijas kokles klases vēsturē. 1961. gadā Latvijas Valsts Konservatorijā atvēra mūzikas pedagoģijas nodaļu. Tās ietvaros turpmākajos gados notika arī kokles kā obligātā instrumenta mācīšana. Savu pedagoģes darbu līdz 70-to gadu sākumam šeit turpināja T. Voinovska. Lai arī kokles klase vairs nepastāvēja, tomēt nevar nepieminēt tās mūzikas pedagoģijas nodaļas absolventes, kuras vēlāk savu darbu saistīja ar kokles spēles mācīšanu mūzikas skolās. 1965. gadā kā speciālās kokles spēles absolvente bija Baiba Heine-Ercuma. Šajā gadā mūzikas pedagoģijas nodaļu absolvēja Ruta Bērziņa, kuras mūžs aizritēja Cēsīs, mācot kokli gan bērnu mūzikas skolā, gan mūzikas vidusskolā. 1966. gadā mūzikas pedagoģijas nodaļas absolvente Vija Bērtiņa (Izmailovska) tagad strādā Balvos par kokles skolotāju. 1967. gada absolvente Ģertrūde Keviša māca kokli Daugavpilī gan bērnu mūzikas skolā, gan mūzikas koledžā. 1971. gadā nodaļu absolvēja Ieva Putniņa, kuras loma koklētāju mūzikas dzīvē bija ļoti nozīmīga. No 1976. gada līdz 1983. gadam viņa strādāja Cēsīs bērnu mūzikas skolā un mūzikas vidusskolā kā kokles skolotāja. Šajā laikā Vidzemē ļoti aktivizējās kokļu muzikālā dzīve. Tieši Cēsīs 1981. gadā notika pirmais viņas organizētais republikāniskais koklētāju salidojums, kam sekoja salidojums arī Gulbenē, vēlāk arī Siguldā. Nevar nepieminēt viņas izauklētas Kokļu dienas Krimuldā 1990., 1991. un 1994. gadā. No 1979. gada līdz pat 1994. gadam I. Putniņas darba vieta bija J. Vītola Latvijas Valsts konesrvatorija. Šajos gados ļoti aktivizējās konesrvatorijas koklētājas, uzstājoties virknē visdažādākajos pasākumos. Tagad I. Putniņa strādā Sējas un Vangažu mākslas skolās, mācot mazajiem bērniem kokli. Vēl kā mūzikas pedagoģijas nodaļas 1979. gada absolvente jāmin Aelita Ozoliņa, kura mācīja kokles spēli Valmierā. Šos gadus (no 1961. līdz 1981.) varētu dēvēt par otro posmu kokles klases vēsturē. Mūzikas pedagoģijas nodaļas studentiem kā obligātais instruments bija jāmācās kokle. Lai arī līmenis bija ļoti dažāds, daudzreiz pat zems, audzēkņiem bija jāspēlē ansamblī, jāraksta tam instrumentācijas. Līdz 70-tajiem gadiem ansambļa repertuāru veidoja dažādas S. Krasnopjorova, V. Kotova un V. Salaka tautas dziesmu apdares. Kā tehniski grūtākais skaņdarbs bija S. Krasnopjorova fantāzija ‘Pūt, vējiņi”. No 1980. līdz 1983. gadam šo ansambli vadīja Ņ. Stepe. Nereti ansambli veidoja dažādi instrumenti, līdz ar to bija iespējams bagātināt repertuāru: piemēram, A. Jurjāna “Ačikops”, “Nabagu deja”, G. Ordelovska “Panākšņi dancoja” u.c. Instrumentēja arī citu tautu melodijas un oriģinālskaņdarbus, piemēram, lietuviešu tautas dziesmas, melodijas, A. Dvoržaka “Šūpļa dziesmu” un daudzas citas. 1983. gadā mūzikas pedagoģijas nodaļas koris kopā ar koklētājām viesojās Bulgārijā, Plovdivas mūzikas pedagoģijas institūtā. Šajā gadā tautas mūzikas instrumentu ansambļa vadīšanu uzticēja V. Muktupāvelam. Kā jau minēju, kokli līdz pat 70-to gadu sākumam nodaļā mācīja T.Voinovska. Pēc tam darbu turpināja V.Šterna, Ē.Židele (2 gadus), Ņ.Stepe, S.Ivanova (3 gadus), I.Putniņa un Teiksma Jansone. 1981.gads iezīmēja jauna, trešā posma sākumu - konservatorijas rektors I. Kokars atvēra kokles klasi pie mūzikas pedagoģijas nodaļas. Pirmās kokles klases absolventes 1983.gadā bija V. Šternas audzēknes - Biruta Maidaneka (Deruma) un Teiksma Jansone. Abām viņām bez kokles specialitātes diploma bija arī mūzikas pedagoga diploms. T.Jansone pēc augstskolas absolvēšanas palika strādāt savā Alma Mater, sākumā mācot kokli mūzikas pedagoģijas nodaļas studentiem, bet kopš 1988.gada arī speciālās kokles klases studentiem. Paralēli viņas pedagoģiskais darbs noris arī Rīgas 1. bērnu mūzikas skolā un koklētāju ansamblī “Teiksma”. B. Deruma savas skolotājas darba gaitas uzsāka Cēsu mūzikas vidusskolā, kur nostrādāja līdz 1987.gadam. Vēlāk viņa pārcēlās uz Jelgavu, kur strādā mūzikas vidusskolā kā kokles skolotāja un mācību daļas vadītāja. Jelgavas mūzikas dzīve nav iedomājama bez viņas radītā un vadītā tautas mūzikas ansambļa “Rūta”. 1984.gadā mūzikas pedagoģijas nodaļā kokles specialitāti ieguva arī Ligita Dambe (ped.V.Šterna) un Anita Vestmane (ped. I.Putniņa), bet 1986.gadā - Līga Dziedātāja (ped. I.Putniņa). Visas trīs absolventes devušas zināmu artavu koklētāju saimes kuplināšanā: L.Dambe – Valmieras pusē, A.Vestmane – Rīgā, bet L.Dziedātāja – Ogrē. 1988. gadā jau kokles klasi beidza divas V.Šternas studentes – Nora Brokāne un Iveta Strazdiņa, kā arī I.Putniņas audzēkne – Ingrīda Lange (Veismane). Jāatzīmē, ka konservatorijā ar V.Šternu ienāca jauns kvalitatīvs lēciens kokles spēlē. Viņai piemita augstas prasības pret izpildījuma līmeni, uzturēja stingru disciplīnu stundās. Repertuārs bagātinājās ar tehniski sarežģītākiem komponista R. Jermaka darbiem, ar daudzkārt progresīvākiem lietuviešu skaņdarbiem, ar dažādiem klasikas un citu instrumentu darbu pārlikumiem. Šis ir laiks, kad sāka pilnveidoties koklētāju spēles tehniskais līmenis un varēšana. Astoņdesmitajos gados kokles spēlē ienāk jauns izpildījuma veids – “lietuviešu”. Daudz ietekmēja arī G. Āboliņas kokles spēle un tehnikas attīstības līmenis. 80-to gadu beigās Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā beidzot uzsāka koncertkokļu ražošanu (līdz tam izlīdzējās ar Lietuvā ražotajām). 80-tajos gados konservatorijas koklētāju koncertdzīve bijusi ļoti aktīva. Ansamblis I.Putniņas vadībā uzstājās visdažādākajos pasākumos, to starpā tādos nopietnos, kā Studentu dziesmu svētkos Tallinā (1984), Viļņā (1988), Vispārējos Latvijas dziesmu svētkos (1985, 1990), Baltika-88, ciemojās Viļņas konservatorijā (1986, 1988), koncertēja Maskavā Vissavienības sasniegumu izstādē (1989), tika sagatavots solo koncerts 1986. gadā (D.Strazdiņa un I.Strazdiņa), spēlēts G.Ordelovska 60 gadu jubilejas koncertā 1987, kordiriģentu nodaļas jubilejā atskaņoja Jēkaba Mediņa Koncertu koklei ar orķestri (1985) un piedalījās V.Salaka autorkoncertos (1990, 1994, 1999). Pēc absolvēšanas N.Brokāne līdz 1998. gadam spēlēja Valsts ansamblī “Daile”, bet I.Strazdiņa strādā Rīgas 1. mūzikas skolā un Lielvārdes MS. I. Veismanes pedagoģiskais darbs saistīts ar Smiltenes mūzikas skolu. 1988. gadā tika izveidota tautas mūzikas katedra. Te bez kokles spēles varēja mācīties arī citās specialitātēs uz tautas muzicēšanas pamatiem (piem., vijole, klarnete, flauta). Šajā gadā konservatorijas apmācības cikls pārorientējas uz 4 gadiem. Nodaļā izveidojās tautas mūzikas orķestris, kurš piedalījās jau minētajā Baltika-88, Maskavas koncertbraucienā, Latvijas dziesmu svētkos. 1990. gadā tautas mūzikas nodaļas studenti un pedagogi viesojās Poznaņas mūzikas pedagoģijas institūtā. Lielajā ģildē orķestris spēlējis Tautas mūzikas koncertus (1991, 1996). 1997. gadā orķestris piedalījās G. Ordelovska 70 gadu jubilejas pasākumā. Neraugoties uz to, ka atsevišķi jau pastāvēja Tautas mūzikas nodaļa, vesela virkne studentu kokles klasi beidza vēl pie mūzikas pedagoģijas nodaļas. Tās ir: 1989.g. – Dita Strazdiņa (Neilande) – ped. I. Putniņa. Sanda Katkēviča – ped. T. Jansone. Sandra Pļaviņa – ped. I. Putniņa. Māra Vanaga – ped . I. Putniņa. 1991.g. – Inese Piliņa (Ābola) – ped. I. Putniņa. 1992.g. – Daina Lagonovska (Delvere) – ped. T. Jansone. – Valda Puriņa (Bagāta) – ped. I. Putniņa. D. Neilande pēc absolvēšanas strādā savā specialitātē Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā, M. Vanaga sākumā darbojas tikai P. Jurjāna Rīgas mūzikas skolā, bet no 1993. gada arī Latvijas mūzikas akadēmijā (paralēli studējot kokles spēli maģistratūrā). I. Ābolas diplomeksāmenam speciāli tika uzrakstīts Jura Ābola Triptihs koklei, kur diezgan sarežģītā tehniskā zīmējumā atskan koklei neraksturīgas austrumu skaņkārtas. Viņa kokles spēli vispirms mācīja Rīgas 4. MS, bet no 1993. gada Madonas MS. D.Delveres darba vieta ir Aizkraukles MS, savukārt, V.Bagāta līdz 1998. gadam sekmīgi strādāja Baldones mākslas skolā, paralēli pasniedzot kokles spēli arī Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolā. 1994. gadā viņa beidz maģistra klasi kokles spēlē un līdz 1997. gadam strādā Latvijas mūzikas akadēmijā. 90-tie gadi kokles spēles repertuārā ienes jaunas vēsmas – tie ir dažādi somu komponistu darbi kantelei (gan izteikti romantiskie H. Syrjalahti oriģināldarbi, gan M. Pokelas un P. Salminena somu melodiju apderes). Parādās jaunu štrihu pielietošana. Aizvien biežāk tiek izmantoti arfas skaņudarbu pārlikumi, kas prasa augstāku studentu tehnikas attīstības līmeni. Šajos gados parādās arī jaunu komponistu skaņdarbi koklei. Galvenokārt tās ir pašas studentes, kas raksta un instrumentē skaņdarbus koklei. Īpaši jāizceļ V. Ruduša, kura, paralēli mācībām kokles klasē, studē arī kompozīciju pie V. Zilberta. 1994. gadā viņas cikls “Ugunīgais loks” ieguva 3. vietu mūzikas akadēmijas studentu kompozīciju konkursā. Par tradīciju kļuvusi savu instrumentāciju iekļaušana diplomeksāmenu programmās. Šajos gados populāri ir studentu akadēmiskie koncerti un speciālo klašu koncerti. Tajos piedalās arī kokles klases studentes. Diemžēl 1991. gadā mūzikas akadēmijā nolemj likvidēt tautas mūzikas katedru, atstājot kokles klasi pie mūzikas skolotāju nodaļas. 1992. gadā tautas mūzikas nodaļu kokles specialitātē absolvē Indra Rasa (ped. T. Jansone) un Ilze Bodniece (Grosberga., ped. I.Putniņa). Neilgu laiku I.Bodniece strādāja par kokles skolotāju Ķekavas MS, bet I. Rasa – Rīgas 77. vidusskolā un 6. vidusskolā. Diemžēl patlaban abas nav saistītas ar šo specialitāti. Šajā gadā nodaļu absolvēja arī citu specialitāšu studenti: klarnete – E. Zaprauskis, D. Aniņš vijole – A. Strautmanis, A. Avotiņš 1993. gadā kokles specialitātē absolvēja: Linda Utināne (Brača) – ped. T. Jansone Ilze Košoreka (Žvarte) – ped. I. Putniņa vijoles specialitātē: I. Zeile, S. Loka, I. Stade, V. Bīriņa, L. Veikšāne flautas specialitātē: E. Reinberga. I. Žvarte savu pedagoģisko darbu tagad saistījusi ar A. Kalniņa Cēsu mūzikas koledžu un mūzikas skolu. 1994. gadā kokles skolotāju pulku papildināja: Inita Stirna – ped. I. Putniņa Gunda Šuksta (Liepiņa) – ped. T. Jansone Maira Berģe – ped. I. Putniņa Līga Frīdmane – ped. I. Putniņa flautas specialitāti ieguva: A. Kalniņa klarnetes diplomu: R. Pļenovs bet vijoles: M. Bergs 1995. gads ir pēdējais izlaiduma gads jau bijušajā Tautas mūzikas nodaļā. To absolvē trīs T. Jansones studentes: Vita Rozentāle (Pinne), Evita Pinne un Inese Sudrabiņa (Ortmane). Visas trīs jaunās speciālistes aktīvi strādā mūzikas skolās: E.Pinne – Ķekavas, Iecavas, I. Ortmane – Bolderājas, bet V. Pinne – Jelgavas mūzikas koledžā (paralēli studē pedagoģiju LU maģistratūrā). Vijoles specialitāti šajā gadā ieguva I. Gudena. 1995/1996. mācību gadā studentu apmaiņas programmas ietvaros Kristīne Apse mācās Vidussomijas konservatorijā, kur papildina savu spēlētprasmi arī uz kanteles, padziļina kamermūziķa iemaņas, apgūst improvizāciju uz klavierēm un kanteles. 1996. gada kokles klases absolventes ir: Vita Paulāne – ped. T. Jansone Inese Krauce – ped. I. Putniņa Kristīne Apse-Ojala – ped. T. Jansone K. Ojala gadu nostrādā Somijā mūzikas skolā, tad atgriežas Jūrmalā, kur turpina strādāt par kokles skolotāju, paralēli iestājoties kokles klases maģistratūrā. V. Paulāne neilgi strādā Rīgas 7. vidusskolā, tad Ulbrokas MS kļūst par direktori. I. Krauce māca kokles klasē Rīgas 4. MS. 1997. gadā kokles klasi absolvē Vita Ruduša (ped. T. Jansone), savā diplomeksāmenā atskaņojot arī savas kompozīcijas, kā arī Ieva Lapiņa (ped. M. Vanaga). Vitas Rudušas pamatdarbavieta ir Rīgas 45. vidusskola, kur viņa māca skolēniem kokles spēli, pabeidz arī LU maģistratūru pedagoģijā. I. Lapiņa turpina mācības kokles klases maģistratūrā, strādā P. Jurjāna Rīgas MS, tagad arī Baldones MS. 1998. gadā Agrita Beikmane (Ozoliņa) – ped. T. Jansone – beidz kokles klasi un tagad strādā Salaspils MS. 1999. gada pavasarī ļoti skaisti izskan abu maģistrantu – K. Ojalas un I. Lapiņas diploma konceteksāmeni. Spīdoši un precīzi I. Lapiņa atskaņo tehniski diezgan grūto programmu, tādejādi apliecinot, ka kokle var būt koncertinstruments un ka šim instrumentam ir nākotne. Liela loma akadēmijas kokles klases tehniskā līmeņa celšanā ir pašreiz strādājošajām pedagoģēm – T. Jansonei un it īpaši M. Vanagai, kurai nenoliedzami ir profesionāli augstas prasības, stabils tehniskais pamats, mantots no G. Āboliņas skolas, kā arī uzkrāta laba pedagoģiskā pieredze. Kā liels pluss minams viņas darbs mūzikas salonā – bibliotēkā “Tilts”, kur jāatbild par Tautas mūzikas nošu materiālu krātuvi. Apsveicama ir M. Vanagas cenšanās apkopot, savākt visus materiālus un ziņas par kokli, tās vēsturi, skolotājiem, spēlētājiem. Rezumējot visu, nākas secināt, ka visus šos gadus konservatorijas (vēlāk akadēmijas) kokles klase ir kā metodiskais centrs visas valsts koklētājām. No šejienes nāk gan jaunas idejas dažādu pasākumu un koncertu rīkošanā, gan tiek doti organizatoriski rīkojumi un padomi. Kā rezultāts šim darbam ir Kokles biedrības dibināšana 1995. gadā. Kopš 1996. gada regulāri notiek kokļu dienas Imantā, kuru organizēšanā atkal liela loma Mūzikas akadēmijas pedagoģēm. Turpmāko vēsturi kokles klases liktenī veidos pašreizējās Mūzikas akadēmijas studentes: Kristīne Grigale (4. kurss), Inese Rasa (3. kurss), Solvita Šeglova, Anda Zaborovska (2. kurss), Gita Andersone, Silva Upeniece, Dace Cerbule (1. kurss), Ērika Melentjeva. Topošajām specialistēm atliek tikai uzturēt jau esošās kokles spēles tradīcijas un radoši attīstīt tās tālāk, paplašinot un dažādojot kokļu repertuāru, tehniskās iespējas, līdz ar to apliecinot kokles kā koncertinstrumenta perspektīvu nākotnē.





Atlikušo zīmju skaits:

0,030380964279175