Ziņas - Cilvēki federācijā - Jānis Lazdāns / WOC 2018 ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

Armanda, Armands
22.aprīlis /
IenāktIenāktIenākt

Orientēšanās skrējiena ziņas

  • Cilvēki federācijā - Jānis Lazdāns / WOC 2018

    15.01.2019

    LOF sabiedrisko attiecību daļa | 1 komentārs

    Pasaules čempionāts Latvijā bija ļoti gaidīts notikums un tā tapšanā iesaistījās daudzi aktīvie mūsu valsts orientieristi. Šobrīd tas jau ir iegājis vēsturē kā pēdējais klasiskā formāta Pasaules čempionāts, kas apvienoja gan sprinta, gan meža distances. Bet ko tas īsti mums nozīmēja un ko esam ieguvuši pēc četrus gadus ilgā sagatavošanās perioda? To atklāj čempionāta direktors Jānis Lazdāns.

    Par Pasaules čempionāta (WOC) direktoru droši vien nevar kļūt cilvēks bez pieredzes. Pastāsti, kā nonāci šajā amatā?

    Tas laikam bija 2016. gadā. Man piezvanīja Gunārs Ikaunieks. LOF valde bija lēmusi, ka izsludinās konkursu uz WOC direktora amatu, un man jautāja, vai negribu tajā piedalīties. Es kādu laiciņu to visu apdomāju, aprunājos ar ģimeni, jo es jau brīdināju, ka ģimenei tā dēļ tiks atrauts laiks. Izvērtēju savu pieredzi distanču slēpošanā un citos lielos pasākumos, kur esmu rīkojis Skandināvijas kausus, kas arī bija pirmo reizi Latvijā un bija liels izaicinājums. To visu saliekot kopā sapratu, ka jāpamēģina. Bija pagājuši divi gadi kopš 2014. gada, kad Starptautiskā Orientēšanās federācija (IOF) bija piešķīrusi Latvijai tiesības rīkot čempionātu. WOC plānošanas procesā Pēteris Apinis jau mani mazliet bija iesaistījis pirms atnācu strādāt (inspektoru vizītes, apvidus kartes sagatavošana).

    Orientēšanās ir mans sporta veids, šis lēmums bija kā izaicinājums. Iesniegumi bija vairāki, trīs cilvēki bija pieteikušies uz šo amatu. Es un Ildze Straume palikām kā pēdējie, viņa tagad ir direktore Pasaules veterānu čempionātam. Es piekritu tikai uz Pasaules čempionātu. Tas ir beidzies un man no federācijas vajadzētu būt brīvam, es nebiju paredzējis iesaistīties valdes darbā. Daudz dokumentu un līgumu bija jāparaksta, līdz ar to bija nepieciešamas paraksta tiesības, un lai tās būtu, ir jābūt valdē. Tīri no organizatoriskās puses es iekļāvos arī federācijas darbā.

     

    Kā no idejas viss pārtapa realitātē un kādi bija lielākie izaicinājumi?

    Igaunijā pēc IOF karoga saņemšanas Viesturs Tamužs man jautāja – Jāni, uz ko mēs esam parakstījušies!? Vairs jau atpakaļ ceļa nav – jāķeras klāt!

    Izlasot vadlīnijas, kas ir par PČ rīkošanai, es sapratu, ka tas ir liels darbs, bet nekas nav neiespējams. Viss, kas saistās ar sportisko pusi, bija skaidrs. Mēs to varam izdarīt, bijām jau rīkojuši Eiropas čempionātu, ziemas sacensības, tā kā tur es neredzēju problēmu. Lielākais izaicinājums bija televīzija un ar to visu saistītais, jo viss bija jāpakārto tai. Tobrīd mēs sākām domāt, ko darīt – taisīt pašiem televīzijas pārraidi vai nē. It kā tur “baigais kosmoss” nav. Sākotnēji bija paredzēts pašiem to visu darīt, tādēļ arī tika pirkts ekrāns un domāts par visu pārējo tam nepieciešamo. 2016. gadā domājām, ka varam tagad sākt un mācīties, un 2018. gadā uztaisīt paši. Lielākais izaicinājums bija tas, ka Latvijā nav programmatūra, kas saliktos kopā ar televīziju un laika ņemšanas sistēmu. Bija cilvēki, kuri bija gatavi to visu uztaisīt.

    Euromeeting sacensības 2016. gadā bija pirmais tests, kur kaut kas strādāja, kaut kas nē, Pasaules kausa (PK) posmā bija jau daudz labāk, bet mēs sapratām, ka laikam ar tik liela mēroga sacensībām nevar riskēt. Jau uz PK grafisko attēlojumu paņēmām no čehu komandas. Tā pagājušā gada sākumā sapratām, ka tomēr nepavilksim to televīziju. Es arī aprunājos ar igauņiem par viņu pieredzi, un arī viņi to pašu saprata. Uzreiz tam visam pretī bija nauda. Tas viss maksā. Televīzijai pirmā summa bija 160 000 eiro, ja mēs ņemam čehu komandu. Tādas naudas mums nebija. Sākumā skaidri pateicām IOF, ka ir slikti ar naudu un valsts atbalsts ir minimāls. 2017. gada beigās mums teica, ka atbalsts būs nulle. Līdz ar to televīzijas lietas bija zem lielas jautājuma zīmes. Tad nāca priekšlikums no IOF, ka viņi to ņem uz sevi un no mums vajadzīgs līdzmaksājums, kas ir 100 000 eiro. Ja mums ir pilna maksa, tad mums ir arī gandrīz visa peļņa. Ja ir daļēja maksa, tad peļņa arī dalās uz pusēm, nomaksājot visus izdevumus. Bet mums svarīgākais bija samazināt izdevumus. Un tad gadu mijā bija signāls no valsts, ka mums tomēr būs atbalsts. Mēs ļoti lielu darbu darījām – gājām uz Saeimu, uz Saeimas Sporta apakškomisiju. Atbalsts bija nepieciešams lielāks nekā 2014. gadā tika iesniegts Nacionālai Sporta padomei, jo tad televīzijas tiešraides netika iekļautas tāmē (netika prasīts PČ), bet atbalstu piešķīra tādu, kādu to 2014. gadā bijām iesnieguši un tur bija 200 000 eiro. Ja tolaik būtu prasījuši vairāk, varbūt arī būtu bijis vairāk, bet šajā summā televīzijas izdevumi nebija paredzēti.

     

    Ko šis čempionāts nozīmēja orientēšanās sportam Latvijā?

    Mēs, protams, jutām tādu kā uzrāvienu pēc čempionāta. Arī pirms jau jutām, ka ir pastiprināta interese par sportu. Vairāk aicināja uz dažādām tikšanām un intervijām, bet tomēr ir jāpasaka skaidri – mēs orientieristi vārāmies savā sulā un informācijas plūsma ir tikai mūsu lokā, viņa netiek uz āru. Tas ir viens liels mīnuss. Ja mēs to būtu sapratuši jau divus gadus iepriekš, kad tā īsti sākām domāt par čempionātu, tad mums daudz vairāk būtu vajadzējis investēt tieši medijos un iet uz āru. Bija varbūt jābūt vienam pilnas slodzes cilvēkam, kurš to maksimāli darītu. Tad šis čempionāts droši vien būtu bijis ar krietni lielāku rezonansi, un mēs būtu arī vairāk sponsorus piesaistījuši.

    WOC tika izvirzīts nominācijai par 2018. gada nozīmīgāko sporta pasākumu Latvijā. Diemžēl uzvarēja cits pasākums. Bet tas arī ir sasniegums, ka sporta sabiedrība ir sadzirdējusi, ka WOC ir bijis Latvijā. Varbūt vajadzēja vairāk Rīgā radīt transporta ierobežojumus, tad vairāk būtu mūs pamanījuši.

    WOC Latvijā bija daudzu orientieristu sapnis, kas 2018. gadā piepildījās. Pirmo reizi par WOC Baltijas valstīs izskanēja ESTLAT līgas projektā, kur, plānojot projektu, kā viens no projekta rezultātiem būtu Pasaules čempionāts. Un tas ir īstenojies.

     

    Kādas ir tavas domas par mediju un komunikācijas dienestu federācijā?

    Federācijai tagad jāizšķiras, ko darīt. Tad, kad es kļuvu par prezidentu, tad es pirmo reizi cilvēkam, kurš darbojās ar medijiem, piešķīru 400 latus. Es vēl tagad to ļoti labi atceros, un es toreiz arī saņēmu ļoti lielus pārmetumus no treneriem, ka labāk tā nauda būtu palīdzējusi kādam trenerim kaut kur aizbraukt vai sarīkot kādu nometni. Bet es domāju, ka tas lēmums bija pareizs, jo bija jāsāk komunicēt uz āru. Ja mēs gribam, lai mūsu sporta veidā ienāktu gan jaunas sejas, gan vairāk bērni iesaistītos, lai vairāk par mums interesētos un arī sponsori nāktu, tad tas ir jādara. 2019. gadu mēs vēl izvilksim saistībā ar veterānu čempionātu, bet ko darīsim tālāk, ja nekas sponsoru atbalstā nemainīsies, es nezinu. Šogad sponsoru finansiāls atbalsts ir tuvu nullei. Jāsaprot, vai mēs ieraujamies savā čauliņā un dzīvojam ar to, kas ir, vai mēs tomēr strādājam uz āru. Mūsdienas ļoti prasa komunikāciju uz āru, it sevišķi sociālie mediji, jo pasākumu mums ir ļoti daudz. Labs pierādījums ir telpu orientēšanās – pasākums ir izaudzis trīs gados.

     

    Vai mēs tuvā nākotnē esam spējīgi uzņemties organizēt kaut ko līdzīgu, un vai mums to vispār vajag?

    Šobrīd varu pateikt, kas mums ir pēc šī čempionāta. Mums ir pieredze, esam izgājuši cauri augstākā līmeņa pasākumam. Mūsu tiesneši ir guvuši labu pieredzi, viņiem ir zināšanas. Mums ir inventārs, kas tika sagādāts šim čempionātam. Būtu grēks viņu atstāt novārtā. Tagad ir jautājums, vai mēs to varam veiksmīgi izmantot un varbūt piesaistīt vēl kādu pasākumu. Lielās lietas visas ir. Igauņi dotajā brīdī tā arī dara [Igaunijā norisināsies Eiropas čempionāts 2020. gadā – aut.].

    Mums ir bijušas sarunas ar Gunāru Ikaunieku, ir doma, ka 2020. gadā Latvijā varētu norisināties ziemas Pasaules čempionāts. Tur mums pieredze ir, mēs esam jau divas reizes rīkojuši lielus ziemas pasākumus. Šāds priekšlikums nāk no IOF. Otrs ir Pasaules skolēnu čempionāts, ko plānojam organizēt. Bet ir atkal arī otra puse – tam visam jābūt saskaņā un mijiedarbībā ar mūsu ikdienas (katra gada) darbu. Kas uzņemsies to galveno nastu? Vai tā būs federācija, O!Latvija, vai tas var būt tā, kā Igaunijā, kur federācija ieguva rīkošanas tiesības un tās izsolīja starp klubiem. Pasaules veterānu čempionāts Igaunijā tika izsolīts. Klubam bija par to federācijai jāsamaksā noteikta summa, bet pārējais bija pašu ziņā. Rīkotājklubs uztaisīja čempionātu, samaksāja visu, kas bija jāsamaksā, un pašiem finansiālais ieguvums bija tuvu nullei, bet viņiem palika inventārs. Viņi šobrīd ir ļoti spēcīgs rīkotājs ne tikai orientēšanās, bet arī citām sacensībām. Jāsaprot, kā mums rīkoties. Mums arī ir spēcīgi klubi, kuri varētu pavilkt vienu lielu pasākumu, bet tajos klubos arī kādam cilvēkam par to ir savlaicīgi jāsāk domāt. Cik klubos ir algotu cilvēku? Tas viss ir komplicēti, un, protams, cilvēkiem, kuri tur nāks strādāt, arī ir jāsamaksā. Tas ir tāds liels ritenis, un, lai viņš labi grieztos, ir jāeļļo no visām pusēm. Katrā ziņā es pēc šī čempionāta esmu saguris - gribu atpūsties!

     

    Ko tev pašam šis čempionāts nozīmēja?

    Pirms gada, kad mums bija tikšanās ar igauņiem augsta līmeņa sacensību rīkošanas seminārā, Markus Pūseps [WOC 2017 direktors – aut.] izstāstīja, ka viņam arī viss ir apnicis un gribas atpūsties. Tas bija 2018. gada februāris un viņam vēl nebija gala lielais ziņojums gatavs. Es arī ziņojumu neesmu pabeidzis. Tā slodze, kas bija pirms čempionāta, bija ļoti liela. Visas citas lietas tika noliktas malā, tajā skaitā ģimene. Es 24 stundas diennaktī domāju tikai par šīm sacensībām, tas prasīja daudz spēka. Lielu darbu paveica Daniels Kārkliņš, kurš iesaistījās kā tehniskais direktors. Viņš bija jauns un enerģijas pilns darboties, un izvilka ļoti lielu nastu no tehniskā darba uz vietas arēnās.

    Es par daudz arī biju uzņēmies uz sevi. Man jau inspektori četrus mēnešus pirms pasākuma skaidri pateica – Jāni, tu nedrīksti darīt to, to un to. Pa lielam es varēju izdarīt visu – varēju mārketingu bīdīt, kartes zīmēt, gatavot viņas uz druku. Inspektori pateica – nē! Esot bijuši arī tādi WOC direktori, kuri kartes ieraudzījuši tikai sacensību laikā. Man nebūtu tajā jomā vispār jāiet, ja attiecīgi pretī būtu komanda, kura spēj komunicēt ar inspektoru. WOC mārketinga rezultāts bija nulle, kaut gan mums bija sadarbība ar aģentūru un lieli plāni. Katrā ziņā inspektoru atbalsts bija ļoti liels čempionātā, jo daudz, kas vadlīnijās nemaz nebija rakstīts un tapa plānošanas procesā. Mums paveicās, ka inspektoram [Daniel Leibundgut - aut.] šis arī bija pirmais čempionāts, līdz ar to viņš bija ļoti prasīgs pret mums.

    Vēl viena lieta, kas ir arī mans mīnuss, ir tas, ka komunikācija starptautiskajā arēnā notiek angliski. Diemžēl mana angļu valoda nav tik labā līmenī. Pēc čempionāta es jau esmu drošāks, bet tā ir problēma daudzās mūsu pozīcijās. IT nav problēma, bet karšu jomā, distanču plānošanā. Tāpat arī mūsdienīgās komunikācijas tehnoloģijās. Mums ar inspektoru komunikācija bija plānota caur programmu, kas nodrošinātu pilnu saraksti, failu apmaiņu, plānošanu utt., bet mēs nebijām tik advancēti, lai visi strādātu ar to programmu. Tās ir mūsdienas un ar to ir jārēķinās.

    Es gribu, lai iesaistās vairāk jaunu cilvēku un nāk iekšā federācijā, pasākumu rīkošanā. Viņi iet līdzi laikam un ir krietni jaudīgāki. Arī čempionātā brīvprātīgie izdarīja ļoti lielu darbu, es esmu apmierināts ar to. Ir ļoti daudz jautājumu, es ceru, ka mēs kongresā varēsim nospraust virzienu, jo ir jāsaprot, ko darīt tālāk.

     

    Kādi ir tavi tuvākie plāni? Vai turpināsi darbu federācijā?

    Es vēl par to domāju. Šobrīd esmu iesaistījies veterānu čempionāta organizēšanā karšu un distanču jomā. Ir jau vēl arī ģimene un savs privātais bizness, kas visu šo laiku bija nedaudz nolikts malā. Katrā ziņā es gribētu aicināt klubus skatīties savā vidū, vai ir kādi jauni ideju pilni cilvēki. Esmu priecīgs par Valdi Janovu Siguldā, kurš ir ļoti aktīvi iesaistījies orientēšanās sportā, rīko “Siguldas kompasu”, iesaista jaunas ģimenes. Cilvēks ir ļoti azartiski ienācis iekšā, sācis zīmēt kartes. Tādi cilvēki mums ir vajadzīgi arī federācijā. Valdē jau vairākus gadus ir vienas un tās pašas sejas. Ja mēs gribam iet līdzi laikam, ir jāienāk jauniem cilvēkiem.

    Latvijas kausa apvienošana vienā vienotā kalendārā un stilā, piekabes izveidošana arī bija mana iniciatīva, kas ir labi aizgājusi, bet šobrīd arī šis formāts ir novecojis un ir vajadzīgas izmaiņas. Pēc iespējas ātrāk ir jāpieņem lēmums, ko mēs ar to darām, piemēram, izceļam kādu līgu ar augstāku līmeni. Ir nepieciešams kaut kas jauns, lai to uzturētu tonusā. Šobrīd esam aizgājuši pa jau labi iemītu taku un visu laiku ir viens un tas pats. Es esmu par pārmaiņām! Ir svarīgi, lai uz kongresu tiek deleģēti jauni cilvēki, kuri ir gatavi iesaistīties orientēšanās sporta attīstībā. Ja atbrauc tie paši vecie vadītāji, kuri ir visu laiku bijuši, nekas nemainīsies.

     

Raksta komentāri

Rādīt:
vispirms jaunākos
vispirms vecākos





Atlikušo zīmju skaits:

0.090364933013916