Ziņas - Cilvēki federācijā - Aigars Vārna ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

Judīte, Guna
10.decembris /
IenāktIenāktIenākt

Orientēšanās skrējiena ziņas

  • Cilvēki federācijā - Aigars Vārna

    19.11.2018

    LOF sabiedrisko attiecību daļa | 1 komentārs

    Pagājušā gada pavasarī Aigars Vārna atzīmēja 30 gadus orientēšanās sportā. Šoruden aprit jau trešais kopš Aigara ikdienas darbs norit federācijā, strādājot par sporta masveidības darba metodiķi.

    Viņš ir bijis iesaistīts daudzu federācijas lielo pasākumu organizēšanā, taču ikdienā darbojas arī ar maziem projektiem un darbiem, par kuriem publiskajā telpā bieži vien nekas neizskan, bet bez kuriem mūsu sporta veida popularizēšana nebūtu iespējama.

     

    Vai darbs federācijā bija dabisks turpinājums tam, ka sports bija kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu?

    Es uz interviju ierados 2015. gada rudenī, bet konkurss uz šādu štata vietu bija jau vasarā izsludināts. Kāds tur laikam arī pieteicās, bet reālu kandidātu nebija. Tie, kas atsaucās, nebija piemēroti, un tā tas apstājās. Rudenī man beidzās sezonas darbs un tad Valters Kaminskis mani uzaicināja pieteikties uz interviju. Es sākumā, protams, nesapratu neko, jo darba pienākumi bija ļoti vispārīgi un nebija skaidrs, kas īsti būs jādara. Bet domāju, ka jāpamēģina, sagatavoju savu redzējumu par darba prioritātēm un aizbraucu parunāties. Tad arī sapratu, kādi būs darba uzdevumi un režīms, un piekritu. Citu kandidātu arī vairs nebija, valde mani apstiprināja un sāku strādāt.

     

    Tavs amats oficiāli saucas “sporta masveidības darba metodiķis”. Ko tas īsti nozīmē un kādi ir tavi pienākumi?

    Es īstenībā nezinu, ko tas nozīmē (smejas). Bet jā, mans galvenais uzdevums ir masveidības veicināšana. Toreiz 2015. gadā Madonā notika seminārs, kad pieņēma lēmumu, ka vajag attīstīt masveidību un tam vajadzīgs atsevišķs cilvēks, kurš tieši ar to arī darbojas, un tas ir mans uzdevums. Visvieglāk sasniedzamā auditorija ir skolas un skolēni, jo pieaugušos ir grūti uzrunāt un sasaukt kaut kur kopā, bet skolā, ja vēl tas ir obligāts pasākums, tad viņiem visiem jānāk un jāiepazīstas ar orientēšanās distancīti. Tātad viens uzdevums ir rādīt orientēšanās sportu cilvēkiem. Trīs gadu laikā ir apbraukātas ļoti daudzas skolas visā Latvijas teritorijā, un daudzas skolas ir arī pašas nākušas pretī un pēc tam turpina pašas kaut ko darīt. Piemēram, Babītes vidusskola, kur tagad ir nodibināts pulciņš un jaunieši brauc gan uz “Magnētiem”, gan Skolu kausu. Tāpat arī Alūksnes, Vecumnieku, Ķekavas, Ropažu un citās skolās orientēšanās aktivitātes turpinās. Orientēšanās sports ir ļoti pateicīgs jaunietim, jo viņu ar to var aizraut, un ja skolā ir vadība un skolotāji, kas saprot, ka tas ir tas, ko tam bērnam iedot brīvajā laikā, tad viņi arī domā un meklē, kā veicināt orientēšanās aktivitātes. Ja skolā nav tāda ieinteresētība, tad tas tur tā arī paliek gaisā karājoties. Otrs virziens, kurā ar skolām darbojos, ir semināri skolotājiem. Pārsvarā visi sporta skolotāji ir mācījušies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) vai kur citur, paši to teoriju ir apguvuši un izgājuši kādu distancīti, bet viņi baidās no tāda sporta veida, kuru tik labi nepārzina. Es mēģinu viņus iedrošināt un ļoti daudz semināri ir bijuši tieši ar tādu mērķi. Šogad esam kopā ar Māri Stabiņu divreiz bijuši uz lieliem skolotāju semināriem, kur bija ap 100 skolotājiem katrā. Mums bija iespēja stāstīt, pirmajā reizē vairāk teoriju, otrajā reizē parādījām praktiskos vingrinājumus un atdeve ir. Skolotāji ir ieinteresēti, pēc tam ir dažādi e-pasti un jautājumi, un interesē arī mācību materiāli. Atsaucība ir.

     

    Ikdienā vadi daudzus mazos projektus. Piemēram, oktobrī organizēji orientēšanās distancīti pasākumā, kur pulcējās daudzu pašvaldību sporta organizatori. Vai tas arī ir pamatā masveidības veicināšanai?

    Tas ir ikdienas darbs, jā, tas arī ietekmē masveidību. Ja ir iespēja kaut kur runāt par orientēšanās sportu, tad es to izmantoju jebkurā brīdī. Sākumā baidījos uzstāties konferencēs un lielās zālēs, tagad jau ir pierasts un vieglāk runāt un stāstīt arī televīzijai. Pagājušajā gadā bija sporta skolu direktoriem konference, kur man iedeva 15 minūtes laika pastāstīt par orientēšanās sportu. Mēs nekad neatsakām - ja ir iespēja kaut kur ielīst, tad mēs to darām. Uz daudzām vietām mūs jau tagad aicina, nav jāuzprasās, kas ir pateicoties tieši popularitātes augšanai. Pēdējais pasākums bija Ķekavā, kur bija sabraukuši novadu pašvaldību sporta organizāciju atbildīgie cilvēki, un tagad, kā jau rudenī, nevar pa āru neko daudz darīt, tad izlēmām piedāvāt telpu orientēšanos. Pēc pasākuma dažas pašvaldības izrāda interesi un tas arī ir veids, kā iesaistīt tautu orientēšanās aktivitātēs. Vēl ir kuriozs, ka Rundāles pilī piedāvāja taisīt telpu orientēšanās distanci, bet beigās paši attapās, ka tomēr laikam tur nelaidīs iekšā. Šobrīd ir Rundāles vidusskolas skolēniem paredzēts pavasarī skriet pa pils dārziem, kur var uzzīmēt aptuveni puskvadrātkilometra kartīti.

     

    Tikko apritēja trīs gadi, kopš sāki darbu federācijā. Kas tavas darbības rezultātā ir mainījies?

    Viens ir finanšu piesaistīšanas veids. Piemēram, braukšanai uz dažādām skolām, jo LOF budžetā tam finansējums nav paredzēts, tas viss ir jāmeklē. Šogad arī bija Latvija Skolu sprinta tūre, kur naudu dabūjām no Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP), vai arī jāuzrunā pašas pašvaldības -  lai aizbrauktu pie viņām, jādabū finansējums. Tas prasa laiku. Tikko novembra sākumā Ratniekos notika trīs dienu seminārs treneriem, kam pavasarī rakstījām projektu. Sākumā sapratām, kas interesē treneriem. Pirms gada bija jauniešu Latvijas kausa apbalvošana Staļģenē, kur jauniešu treneri vienojās, par kādām tēmām vajadzētu runāt. Vispirms sameklējām finansējumu, tad meklējām lektorus kopā ar Matīsu Ratnieku. Pirmie bija ļoti dārgi un neiekļāvās budžetā, meklējām citus. Dāņi bija sakarīgi un palikām pie viņiem.

     

    Tad tu un Matīss vadāt visus federācijas projektus?

    Tikko projektu “Iemāci vecmāmiņu orientēties” vadīja Ildze Straume, bet kopumā tā ir. Parasti ir tā, ka viens ir galvenais kādā projektā, kas vairāk saistās ar katra konkrēto specifiku, un pa abiem kopā izdarām.

     

    Par tavas darbības lielāko veiksmes stāstu var uzskatīt “Skolu kausu”, kas kļuvis par ievērojamu pasākumu un pulcē simtiem skolēnu no visas Latvijas. Kas ir šī pasākuma veiksmes atslēga?

    Skolu kausa organizēšana bija viens no pirmajiem darba uzdevumiem, kas jau uzreiz bija ielikts darba aprakstā. Toreiz jau laikam bija izlemts tajā seminārā Madonā, ka nākamajā pavasarī šāds pasākums jātaisa, un tas bija mans uzdevums. Pirmais un galvenais uzstādījums bija tas, lai var piedalīties ikviena skola, un, plakātus taisot, mēs mēģinājām iedrošināt un parādīt to tā, lai neliekas, ka būs ļoti grūti un skolēni apmaldīsies. Līmenis, vismaz kvalifikācijas skrējienam, nav ļoti sarežģīts. Protams, ir jābūt tā, lai apķērīgākie un saprātīgākie var ātrāk izskriet, bet lai tomēr to distanci var veikt jebkurš. Pagājušajā gadā uztaisījām četras atsevišķas tūres nevis vienu kopēju, un tas gan nepagriezās tā, kā mēs bijām cerējuši. Apmeklētība reģionos bija salīdzinoši maza, tas kaut kā nenostrādāja. Bija doma, ka mēs aizbrauksim tuvāk, bet šogad vienā posmā startējošo jauniešu skaits bija lielāks, ka pagājušajā gadā pa visiem četriem. Es to nemāku izskaidrot. Kad jābrauc tālāk, tad savācās vairāk skolu kā tad, ja mēs braucam pie viņiem. Otrs virziens ir jaunsargu instruktori, jo bija skolas, kas bez viņu aktivitātes uz šo pasākumu citādāk nepieteiktos. Jaunsargus mēs ļoti centāmies iesaistīt, pagājušajā gadā bija trīs dienu seminārs Zaļeniekos, kad visu ko par orientēšanos stāstījām. Ir daudz jaunsargu instruktoru, kuri arī ved jauniešus uz sacensībām. Piemēram, uz Jelgavas “Alni” brauc ļoti daudz jaunsargu,  arī uz Rēzeknes seriālu, “Magnētu” un citur brauc. Tā kā tas ir vēl viens virziens, kur var jauniešus dabūt ne tikai caur skolām, bet arī jaunsargu vienībām.

     

    Paralēli šiem pienākumiem uz taviem pleciem ikdienā gulstas arī daudzi citi darbi. Piemēram, šogad biji O-Week direktors. Kāpēc tā un kā to izdodas apvienot?

    Orientēšanās sports ir mana sirdslieta, gribu, lai tas Latvijā attīstās un ir populārs, tāpēc nākas apvienot. Protams, ka cilvēku federācijā ir tik, cik ir, un ja kaut kur sāk pietrūkt, tad ir jāaizstāj. Valde un Jānis Lazdāns ļoti ilgi meklēja O-Week direktoru un tā arī divus mēnešus pirms pasākuma man nācās to uzņemties. Ar to laiku, kas tika ieguldīts, man liekas, ka pasākums izdevās labs. Protams, būtu bijis vieglāk, ja būtu laicīgi viss sākts darīt, nevis pēdējā brīdī. Ildze Straume mani arī ir pierunājusi nākt palīgā Pasaules veterānu čempionātā.

     

    Kādi ir lielākie izaicinājumi masveidības veicināšanā?

    Šobrīd ar skolām jau ir ļoti viegli strādāt. Pirmajā gadā bija jādomā, kur tad mēs brauksim un ko izvēlēsimies. Tagad ir tā, ka skolu, kas grib, ir tik daudz, ka sanāk arī atteikt, jo es to visu viens vairs nevaru izdarīt. Dažas vidusskolas zvana un saka, ka pagājušajā gadā pasākums bija un šogad arī grib, bet es jau vairs nevaru, jo jāapmeklē tās skolas, kurās vēl nav būts. Tad es saku, ka pēc trīs gadiem, kad skolēni nomainīsies, tad varēs atkal pie jums braukt.

     

    Jau kādu laiku ir aktualizējies jautājums par sporta skolu treneriem, piemēram, Saldū, kur joprojām nav nevienu izdevies atrast. Vai esi arī tajā iesaistīts?

    To mēs visi kopā mēģinājām risināt un atrast kādu, bet tā tas arī ir palicis. Treneri šobrīd ir kritisks jautājums. Priecē, ka daudzi jaunie ir sākuši strādāt un arī reāli darbojas jau ar panākumiem. Ja nebūtu tie četri pieci jaunie treneri, tad būtu slikti ne tikai Saldū vien. Mēs tagad augustā arī likām ziņu federācijā, lai stājas mācīties LSPA, un tika piedāvāti arī bonusi. Bija stipendijas jaunajiem treneriem, pēdējā - Atim Heinolam Siguldā, kas bija ziedojuma nauda no izdevniecības “Jāņa Sēta”, kas bija paredzēta tieši kā atbalsts jaunajiem treneriem. LOF budžetā tam nauda arī nav paredzēta, tas ir jāmeklē no ārpuses.

     

    Kādi jauni projekti plānoti tuvākajā laikā?

    Viens lielais projekts, kuru gribējām īstenot, bija Pasaules čempionāts skolēniem, bet nobremzējās saskaņošana ar Nacionālo sporta padomi, lai pieteiktos uz 2021. gadu. 2019. gada pavasarī šīs sacensības notiks Igaunijā, aizbraukšu un apskatīšos, kā tas notiek tur, ko tas prasa, jo tas ir diezgan specifiski ar kultūras pasākumiem, nav standarts. Tad varētu uz 2023. gadu kandidēt uz šo (notiek ik pa diviem gadiem – aut.). Uz to laiku mēs varētu saprast, kas ir nepieciešams un lēnām sagatavoties. Pašvaldība arī viena jau tika uzrunāta un ir ar mieru uzņemt šo pasākumu. Tādam pasākumam LOF budžetā vajadzētu būt tikai plusiem, ja ir valsts un pašvaldības atbalsts, kā arī kārtējais bonuss atpazīstamībā. Vietējā mērogā kā parasti ir plānots Skolu kauss, tūlīt ķeršos klāt pirmajam nolikumam un saskaņošanām priekš nākamā gada. Arī Klubu kauss ir mana iniciatīva un ir klusītēm noticis jau pāris gadus, bet pagaidām nav attīstījies tā, kā gribētos. Bet lielais gads ir veiksmīgi pārdzīvots. Protams, atkal jāskatās, kāda būs klubu nostāja un doma par nākotni, jo tā arī varētu mainīties.

     

    Vai kaut kas varētu mainīties pēc stratēģiskās plānošanas semināra decembrī?

    Jā, es par to domāju, ka nostāja var būt savādāka. Ja klubi lems, ka nevajag , piemēram, tādu Skolu kausu, tad tā arī būs. Pasākuma sarīkošanai nepieciešama diezgan liela nauda. Finansējumu tam atrodam no malas, jo dalība ir bez maksas un LOF budžets no tā ir plusos.

     

    Kā pats jūties darbā, kurā jāpopularizē sporta veids, par kuru nav viegli izstāstīt cilvēkiem?

    Protams, ka tas nav viegli. Šobrīd esmu diezgan pārliecināts, ka šajā sporta veidā jau diezgan labi visu pārzinu gan par distanču plānošanu, gan karšu zīmēšanu un sacensību rīkošanu. Orientēšanās šobrīd ir tēma, par kuru man nav grūti stāstīt jebkurai auditorijai, sākot ar bērniem un beidzot ar sporta skolu direktoriem vai saeimas komisiju. Ir svarīgi atrast atslēgu, lai katrai no tām tiktu klāt, lai saprastu, kas to auditoriju interesē un aizrauj.

     

    Vai darba dēļ pašam nav mazinājusies patika pret sportu?

    Es zinu, ka Matīss pēc garas nedēļas nogales reizēm čīkst, bet man tā nav. (smejas) Es tāpat cenšos iespēju robežās braukt uz sacensībām un skriet. Liels paldies manai otrai pusītei, kas vienmēr mani atbalsta.  Man šis darbs tiešām patīk. Ja nekas nemainīsies, tad arī turpināšu to darīt ar lielu entuziasmu.

Raksta komentāri

Rādīt:
vispirms jaunākos
vispirms vecākos
  • 20.11.2018 08:19
    Jānis Bergs
    Vēlos papildināt ar to, kas nav minēts šajā rakstā.
    Aigars, neskatoties uz daudzajiem darba pienākumiem LOF metodiķa amatā, jau vairākus gadus atbalsta un daudz palīdz arī Taku-O attīstībai, par ko es viņam saku lielu PALDIES.
    Aigars nemeklē atrunāšanās iemeslus, bet gan domā par iespējām un vienmēr spēj atrast risinājumu, kā visu sekmīgi realizēt.





Atlikušo zīmju skaits:

0.20872187614441