Ziņas - Cilvēki federācijā - Matīss Ratnieks ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

Armanda, Armands
22.aprīlis /
IenāktIenāktIenākt

Orientēšanās skrējiena ziņas

  • Cilvēki federācijā - Matīss Ratnieks

    01.11.2018

    LOF sabiedrisko attiecību daļa | 2 komentāri

    Nav noslēpums, ka Latvijas Orientēšanās federācijas rīkoto pasākumu skaits dažādos orientēšanās paveidos un disciplīnās ir krietni audzis pēdējo gadu laikā. Tāpat ir audzis arī federācijas budžets un algotais darbaspēks, kas ir bijis cieši saistīts ar daudziem lielajiem pasākumiem, kuri jau ir notikuši vai vēl notiks - Pasaules čempionāts Siguldā, Pasaules taku-O čempionāts Daugavpilī, Pasaules kausa posms Cēsīs, Pasaules čempionāts rogainingā Rēzeknē, Pasaules veterānu čempionāts, kas nākamgad norisināsies Rīgā. 

    Paralēli starptautiskajām sacensībām aug arī vietējā mēroga sacensību skaits, taču to visu koordinē tikai pāris cilvēku komanda, kuriem aizraušanās ar orientēšanās sportu kļuvusi par profesiju. Rubrikā par federācijas darbu un cilvēkiem tajā iepazīstinām ar Matīsu Ratnieku.

    Tu pats neesi nekad ar orientēšanās sportu nodarbojies ļoti nopietni un arī šobrīd skrienam tevi var redzēt ļoti reti. Kad un kā nonāci līdz darbam federācijā?

    Sāku orientēties pirms 14 gadiem orientēšanās klubā “Stiga”, kad mūs skolas orientēšanās dienā uzrunāja bijušais treneris Jānis Gaidelis. Man iepatikās, aizgāju uz orientēšanās pulciņu, un tā es tur trenējos un piedalījos sacensībās prieka pēc. Pamazām sāku kaut ko rīkot, piepalīdzēju pilsētas čempionātos, beigās nolēmu uzrakstīt Eiropas projektu tūrisma attīstīšanai Daugavpils novadā. Tas viss bija aiz matiem pievilkts, bet naudu dabūjām un nopirkām SPORTident stacijas, sazīmējām kartes 50 kvadrātkilometru platībā un nopirkām pirmo inventāru, lai klubs no galdiņa seriāla kļūtu par cilvēkiem pieejamāku un foršāku. Un tā pēc ilga laika 2012. gadā uzrīkojām Latvijas čempionātu (LČ) vidējā distancē un stafetē, sākām rīkot Latvijas kausa (LK) mačus, kā arī ziemas LČ, velo LČ, taku-O sacensības. Ar laiku sākām piesaistīt naudu arī no pilsētas. Īsāk sākot, es vienkārši aktīvi darbojos klubā un kaut kādā brīdī to pamanīja federācijā.

    Bija tā, ka es pabeidzu bakalaura un maģistra studijas, atgriezos no Anglijas, un strādāju savā ķīmijas nozarē maiņu darbā, kas man īsti nepatika. Tas sakrita ar laiku 2014. gadā, kad bija kārtējās valdes vēlēšanās un Henrijs Freimanis kopā ar Justu Lūkinu piedāvāja kandidēt valdes locekļa amatam. Tā sanāca, ka mani tajā valdē ievēlēja. Pirmā sēde vēl bija pie Pētera Apiņa ārstu biedrībā, un tad kaut kādā brīdī man Viesturs piezvanīja. Izstāstīja par O! Latviju, ko Jānis Tamužs veidoja, un piedāvāja man darbu. Es kā reiz tajā brīdī tieši meklēju darbu un piekritu. Tagad jau būs trīsarpus gadi (kopš 2015. gada aprīļa). Esmu LOF valdes loceklis, un paralēli strādāju O! Latvijā. Pirmie projekti bija O-Festivāli, kur jau bija kaut kāds finansējums iegūts, pārņēmām LČ, telpu-O, pamazām sākām kustēties. Var teikt, ka es īstenoju federācijas stratēģiju.

     

    Kā raksturotu savu amatu un galvenos pienākumus?

    Mani galvenie pienākumi ir visu federācijas pasākumu rīkošana. Palīdzu masveidības vadītājam Aigaram Vārnam, paralēli piesaistu arī pašvaldību finansējumu projektiem, pats arī rakstu projektus federācijā, no kurienes mums ienāk nauda, nedaudz arī ir darbs ar sponsoriem. Pašvaldības sākumā ir grūtāk pierunāt, bet pēc tam jau tās kļūst par stabiliem sadarbības partneriem, kas ļoti labi redzams O-naktī. Pēc šī gada pašvaldības pat ir gatavas dot lielāku finansējumu, lai šis pasākums norisinātos. Esmu aicinājis starptautiskus speciālistus uz semināriem pie mums, piemēram, OCAD direktoru Thomas Gloor. Pēc tādām reizēm cilvēki šeit daudz mācās un tas noteikti ilgtermiņā mums ir svarīgs ieguvums. Zināšanu bāze un kompetence mums federācijā un klubos aug. Beigu beigās arī liela daļa ikdienišķu komunikācijas darbu federācijā ir manā pārziņā.

     

    Telpu-O seriāls šobrīd ir pats aktuālākais orientēšanās sabiedrībā. Šim orientēšanās sporta paveidam Latvijā rit jau devītais gads, tomēr tā aizsācēji ir citi mūsu sporta veida entuziasti. Kā tu pārņēmi vadītāja lomu?

    Es pats biju piedalījies telpu-O, kad notika Ķīpsalā, arī Tabakas fabrikā, bet, mācoties ārzemēs, no tā visa atgāju. Sanāca tā, ka Mārtiņam Līsmanim (telpu-O aizsācējam - aut.) attīstījās bizness un nebija laika to vairs darīt, bet gribēja attīstīt citā līmenī. Viņš uzzināja par O-Latviju, kas nodarbojas ar pasākumu rīkošanu, un nāca ar iniciatīvu pie Viestura. Tā es to pārņēmu, bet sapratu, ka ar vienām sacensībām gadā ir par maz, un izlēmām veidot seriālu. Biju arī dzirdējis par Ritvaru Karpikovu, kurš Latvijas Universitātē (LU) rīkoja posmus. Noķēru viņu, parunājāmies, un pirmos posmus arī rīkojām LU telpās. Viņam jāsaka liels paldies, jau ceturto gadu sadarbojamies, bez viņa nekādi. Viņš ir tā kā neredzamais cilvēks, kuru var saukt par tehnisko direktoru. Mēs kopā sākām bīdīt šo projektu. Labs mārketings un komanda, foršas ēkas, orientēšanās alternatīva ziemā, cilvēkiem laikam tas vienkārši patīk un tā kopā mēs to vezumu velkam. Liela daļa no tā veiksmes stāsta arī ir mārketings no mutes mutē, kad daudzi cilvēki pavelk līdzi savus draugus. Tā kā tās ēkas, kur rīkojam sacensības, parasti ikdienā nav pieejamas, tad cilvēki šo iespēju steidz izmantot.

     

    Vai ir plāns, kā to vēl attīstīt?

    Pirmajos gados mēs vienīgie rīkojām telpu-O sacensības, tagad arī klubi ir paši sākuši to darīt. Piemēram, Daugavpilī, Siguldā un Valmierā. Divus gadus mums bija arī sadarbība ar Jaunsardzi, rīkojot reģionālās telpu orientēšanās sacensības, bet tās nākamgad diemžēl nenotiks. Vēlējāmies arī sadarboties ar igauņiem un lietuviešiem un uztaisīt telpu-O Baltijas čempionātu, bet viņi ir kūtri visās lietās, tāpēc mēs to atmetām. Domājam, iespējams, uztaisīt Pierīgas orientēšanās kausu, tas gan vēl ir ideju līmenī. Pašlaik mērķis ir vienkārši rīkot vairāk sacensības dažādās Latvijas vietās, lai tas attīstītos ne tikai Rīgā. Pie tā tieši šodien (25. oktobrī – aut.) strādā metodiķis A. Vārna, kurš ir Ķekavā. Tur 80 sporta vadītājiem no visas Latvijas notiek seminārs, un kā viena no izklaides disciplīnām ir telpu-O. Iespējams, tas iedos kādu grūdienu tālākai attīstībai reģionos un skolās. Iespējams sanāks attīstīt projektu ar Latvijas Valsts mežiem, kur būs skolu orientēšanās dienas. Ja nevarēs uzzīmēt parasto karti, varbūt varēs uzzīmēt telpu karti. Mēs pie tā visa strādājam, bet tas notiek lēni, jo šobrīd esmu iegrimis telpu-O seriāla organizēšanā.

     

    Šogad biji arī Pasaules taku orientēšanās čempionāta, kas norisinājās Daugavpilī, direktors. Kā nokļuvi šajā amatā, ja tas nav ar taviem tiešajiem pienākumiem saistīts?

    Īsāk sakot, ar taku-O darīšana man ir tāda – ja Jānis Gaidelis klubā rīko kaut ko, tad arī tiec iesaistīts šajā procesā - stum ratiņus, apstrādā rezultātus, dauzi mietiņus un tā tālāk. Īsti piedalīties pašās taku orientēšanās sacensībās nebiju ieinteresēts. Diemžēl iepriekšējām direktoram Normundam Narvaišam bija veselības problēmas un vajadzēja kādu citu. Tā kā man ir saistība ar Daugavpili, tad izvēle krita par labu man un devos “izsūtījumā” no Rīgas. Tāpat kā beigās par O-Week direktoru kļuva A. Vārna. Tas bija grūti, bet nāca kā vērtīga pieredze un dalībnieki atzina par vienu no labākajiem čempionātiem, pilsētas vadība arī bija apmierināta.

     

    Kādi bija lielākie izaicinājumi federācijai, rīkojot divus tik apjomīgus pasākumus reizē?

    Mums taku-O sekcijā ir cilvēki, kuri ir cieši saistīti ar Jaunsardzi un mēs paļāvāmies uz šīs organizācijas palīdzību. Zita Rukšāne ir trešā novada (Vidzemes – aut.) vadītāja un jau vairāk kā gadu Daugavpilī instruktore ir J. Gaideļa meita Inta.  Ar šo dāmu svētību palīgā nāca daudz jaunsargu un vietējā kluba biedri, īsti nepārklājoties ar lielā Pasaules čempionāta tiesnešiem. Vēlos vēleiz teikt lielu paldies visiem pasākuma organizēšanā iesaistītajiem!

     

    Pēdējos gados ļoti aktīva bijusi federācijas sadarbība ar Jaunsardzi. Kā tas sākās?

    Orientēšanās līdz kādam 2015. gadam bija tā, ka Jaunsardze braukāja uz seriāliem tur, kur instruktors kaut ko saprot no orientēšanās. Tad radās ideja, ka varbūt jāaiziet pie Jaunsardzes, piedāvāt sadarbībā orientēšanās sportā un telpu-o paveidā. Tad 2015. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, es aizgāju pie nu jau bijušā priekšnieka Druvja Kleina. Viņš bija ļoti pārsteigts un priecīgs, ka kāda federācija nāk pati runāt. Tad to pusotru gadu, kad viņš bija priekšnieks, mums bija ļoti veiksmīga sadarbība. Novadījām vairākus seminārus instruktoriem un mācījām apieties ar SPORTident sistēmu, izdevās vienu kārtu orientēšanās karšu uzzīmēt pa visu Latviju, bet diemžēl tas projekts beidzās. Iedibinājām arī reģionālās telpu-O sacensības.

    No nākamā gada instruktori paši izvēlēsies, kurās sacensībās piedalīties un centralizēti pasākumi nenotiks. Viss atkarīgs no instruktoriem, kuri paši ieplānos un vedīs uz seriāliem vai sacensībām.

     

    Latvijas kausa sezonas laikā tavā pārraudzībā jau dažus pēdējos gadus tiek organizēti Latvijas čempionāti. Kā nonācāt līdz tam, ka federācija pārņēma rīkošanu?

    Sākumā bija O-Līgas iniciatīva ar sešiem posmiem, to neakceptēja, taču LČ līmenis bija krities. Ņemot vērā to, ka LČ patiesībā ir federācijas pasākums un pieder federācijai, tad nolēmām, ka mums ir arī jāceļ kvalitāte. Tā bija arī gatavošanās Pasaules čempionātam (PČ), lai organizatori iegūtu labāku līmeni. Man liekas, ka tas ir izdarīts veiksmīgi. Sākumā, protams, bija dažādas runas par finansiālajiem aspektiem, bet beigās visiem viss ir samaksāts un klubi ir palikuši apmierināti. Dažās vietās klubi ir ieguvuši jaunas kartes, tā ir bijusi pieredze organizēšanā un esam daudz mācījušies, piemēram, par filmēšanu, ka to nevajag darīt pašiem, par laika ņemšanu. Tas palīdzēja noslīpēt PČ komandas. Šogad, piemēram, LČ vidējo distanci bija ļoti viegli oganizēt, jo nevienam nekas nebija jāstāsta, visiem jau bija skaidrs, kas jādara. Protams, ka vienmēr rodas kļūdas, bet, ja mēs paskatāmies uz vidējo organizācijas līmeni LK posmos, tad LČ ir daudz augstākā līmenī. Mēs cenšamies izvēlēties tos profesionālākos cilvēkus.

    Es domāju, ka šis ceļš arī ir jāturpina, jo, ja tas tiks palaists pašplūsmā, tad tas notiks tāpat kā šobrīd daži LK mači. Aizbrauc uz vienu Latvijas pusi un dabūsi pasaules līmeņa sacensības, citā vietā būs uz startu ejot jāskrien cauri tualetēm un finiša baneris karāsies starp diviem kokiem. Ja mēs gribam būt atraktīvāki sponsoriem, tad Latvijas Kausa sacensību organizācijas kvalitātei ir jābūt augstai un produktam ir jāizskatās visur vienādi.

     

    Tavā pārraudzībā atjaunoti arī orientēšanās seriāli Rēzeknē un Liepājā. Kāpēc tieši šajās vietās? Kā tas sācies un kādi ir vēl paveicamie darbi šajā jomā?

    Sākās laikam ar Rēzekni. Tur 2014. gadā notika rogaininga sacensības un es vārdu pa vārdam no Valtera Kaminska dzirdēju, ka rēzeknieši gribētu kaut ko tādu darīt. Sazvanīju tos cilvēkus, parunājos. Minimāls atbalsts bija no domes un tika uzzīmētas pirmās kartes, es dabūju caur Jaunsardzes projektu vēl jaunas kartes un viņi bija gatavi darīt. Pirmajā gadā tas vēl bija tādos bērnu autiņos un tā sadarbība neveidojās tāda, kā federācija to saredzēja, jo mēs tomēr uzdāvinājām arī SPORTident skolu komplektu un ieguldījām darbu karšu zīmēšanā. Rēzekne tikai tāpēc patiesībā, ka tas ir mans novads, un Latgale ir Latvijas tukšākā vieta orientēšanās ziņā. Es kā lokālais patriots gribēju savā novadā kaut ko attīstīt. Rēzekne arī likās loģiska vieta, jo tā ir Latgales sirds un otra lielākā pilsēta novadā aiz Daugavpils. Pirmajā gadā seriāls bija ar identiem, bet bez rezultātu uzskaites.

    Tad izrādījās, ka mums ir tāda orientieriste Olga Pavārniece, kura ir ieprecējusies Rēzeknē. Viņu šī kvalitāte īsti neapmierināja un viņa bija gatava kaut ko darīt. Tā mēs pārvilkām to organizāciju pie viņas, es nedaudz pieliku savu roku un uztaisīju Facebook lapu, kur palaidām reklāmu un seriālu ar sešām vai piecām kārtām. Tas bija ar jau esošajām kartēm un bija diezgan liela atsaucība. Parādījās gan vecie orientieristi, kā arī daudzas ģimenes, kas nekad nav orientējušās, jo tas bija kaut kas jauns šajā apkārtnē, jauns piedāvājums. Tā tas aizgāja, posmos sāka piedalīties arī jaunsargi. Viņiem tur bija tādās vietās kā Zilupē un Ludzā sazīmētas kartes un viņi arī sāka braukāt. Tad sapratām, ka ir nedaudz par maz ar esošo aprīkojumu, bet naudas nebija, lai nopirktu vēl identus. Tad man ienāca prātā ideja uzrakstīt Lauku atbalsta dienesta projektu. Tas noveda pie tā, ka mums tagad ir divas jaunas meža kartes 5 kvadrātkilometru platībā. Latgale īstenībā ir ļoti interesants apvidus, kur neviens nekad nav skrējis – kalni un lejas. Nopirkām arī jaunu inventāru, lai to seriālu var organizēt kvalitatīvi un skaisti. Tas šobrīd gulst uz Olgas pleciem un viņai milzīgs paldies par to. Uz dažiem posmiem sanāca tā, ka pat 150 jaunsargi atbrauca  - no Aglonas, Zilupes, Ludzas, Varakļāniem. Vietējie novadi organizēja transportus un veda bērnus. Seriālā pirmajā posmā bija 200 dalībnieki, tad 150 līdz 100, tagad skaits svārstās no 70 līdz 100, bet tas standarta dalībnieku skaits ir.

    Šogad arī tika rīkotas sacensības Robežsardzei, kur Olga strādā, kā arī robežnorīkojumu sacensības Iekšlietu ministrijai. Tā pievelkas visādi pasākumi. Cilvēkiem patīk, Robežsardze arī sākusi saprast, ka bez orientēšanās viņu darbinieki īsti nevar. Olgai ir vēl arī mazs interešu izglītības pulciņš. Cepuri nost viņas ģimenei un cilvēkiem, kuri palīdz. Es uzskatu, ka tas ir veiksmes stāsts – pilnīgi no nulles uztaisīt seriālu ar kvalitatīvām kartēm, uz kuru cilvēki regulāri brauc un viņiem patīk. Ceram, ka organizācijā iesaistīsies vēl kāds un izaugs kaut kas vēl lielāks. Kopumā Rēzeknes piemēru uzskatām par lielu sasniegumu.

    Liepājā jau bija orientēšanās klubs “DR-Krasts”, bet viņi ir vairāk lokalizēti Grobiņā un novadā, ne pilsētā. Pirms diviem gadiem nāca ziņa, ka Liepājas sporta parvalde vēlas attīstīt orientēšanās sportu Liepājā. Tad atkal aizsūtīja mani uz turieni, aizbraucu un iepazinos. Laikam pirmais projekts bija sprinta LČ 2017. gadā. Uzzīmējām jaunas kartes, uztaisījām telpu-O, visiem patika. Seriālam palika jaunas kartes, pagājušajā gadā bija trīs kārtas un sapratām, ka šogad to vajadzētu darīt intensīvāk. Sporta pārvalde un pilsētas dome nāca pretī un iedeva lielāku finansējumu, pateicoties kam pagājušajā gadā tapa Karostā dažas kartes. Jaunsardzes projekta ietvaros tapa arī sprinta-kāpu karte līdz pilsētas robežai. Tad tika piešķirts arī finansējums inventāra iegādei, un šogad bija Vislatvijas orientēšanās nakts, kur piedalījās 350 cilvēki, kuras dalībnieku skaits bija pozitīvs pārsteigums.

    Sanāca, ka šogad klubā notika pārmaiņas un man izdevās uzrunāt Liepājas Sporta spēļu skolas vadītāju Guntaru Kikuču, kurš piekrita turpināt orientēšanās sporta attīstību Liepājā un uzņemties lielāku pasākumu organizēšanu. Uzskatu, ka tas izdevās veiksmīgi, jo viņš ir īsts organizators. Liepājas čempionāts arī izdevās ar 80 dalībniekiem, no kuriem lielākā daļa bija tieši liepājnieki, kuri atkal ir parādījušies tikai caur reklāmu un mārketingu, tāpēc tas ir normāls skaits. Viņiem visiem patika, un tā ir tā daļa, kas varbūt piedalīsies nākamgad seriālā. Šogad vēl ir paredzēta telpu-O “Lielajā dzintarā”. Vēl viens veiksmīgais pasākums ir arī Liepājas olimpiskā diena. Tas ir pasākums, ar kuru mēs patiesībā sākām sadarbību, jo 2016. gadā Liepājas sporta pārvalde gribēja orientēšanās pasākumu, kur visi skolēni var izskrieties. Mēs teicām, ka varam, un izdarījām. Pirmajā gadā skolēnu rogainingā piedalījās kādi 600 cilvēki, pagājušajā gadā 800, šogad laikam 950. Visiem ļoti patīk un prasa, kad būs nākamgad. Man gan nav informācijas, vai kāds skolēns ir atnācis uz seriālu, tas ir nākotnes darbs. Ir ļoti daudz virzienu, kur Liepājā vēl strādāt – skolas, mūžīgā problēma ar orientēšanās treneriem. Nākamgad jau esošie pasākumi turpināsies, mēģināsim vairāk bezmaksas treniņus popularizēt, kustināt to ar lielāku vilni un iesaistīt vairāk cilvēku. Pilsētas dome ir ieinteresēta, lai liepājnieki kustētos, sporta infrastruktūra ir burvīga.

     

    Kādi ir tuvākie plānotie projekti un jaunas lietas, ko vajadzētu ieviest?

    Mēs ļoti gribētu panākt, lai orientēšanās notiek vairāk skolās, ar jaunatni, bet tas ir ilgs darbs. Gribam, lai pie katras skolas būtu orientēšanās karte, lai katrs sporta skolotājs zinātu un spētu tās kompetences īstenot un bērni būtu vismaz reizi dzīvē kaut ko tādu darījuši. Mūsu sportam nākotne ir tikai tad, ja mēs iesaistīsim jauniešus. Sporta veids ir diezgan specifisks, bet mēs gribam, lai tas ir masveidīgākais tautas sports Latvijā. Tas ir stratēģiskais mērķis un uz to mēs visu laiku ejam. Mēs visu laiku kaut ko izmēģinām, kad rodas jaunas sadarbības iespējas.

    Gribētos, lai federācija varētu vairāk nopelnīt, bet dažādi projekti ir bijuši un kā ir, tā ir. Strādājam, mēģinām, vienmēr esam atvērti piedāvājumiem un trakām idejām no klubiem, esam gatavi palīdzēt novados, tikties ar pašvaldībām, nākt pretī ar savām zināšanām. Reizēm tas strādā, reizēm nē, bet uzskatu, ka, salīdzinot ar  2014. gadu un to, kā ir tagad, orientēšanās sportā Latvijā ir bijis diezgan liels kāpums un negribētos to pazaudēt. Negribas, lai federācijas prioritātes mainās pilnībā un četru gadu darbs būtu darīts velti. Kā jebkurā pasākumā, piemēram, tagad telpu-O ir tas trīs gadu cikls, kad tu jūti, ka tas beidzot ir aizgājis un cilvēki paši interesējas un prasa, vai nevar viņu uzņēmumos vai pasākumos kaut ko uztaisīt. Agrāk mēs vienmēr pie visiem gājām, tagad cilvēki paši pie mums interesējas, vai varam kaut ko uzrīkot. Tas ir labi gan federācijai, gan klubiem. Ir redzams, ka jauniešu grupās kļūst vairāk cilvēku, arī seriālos. Mēs to visu nemanot kustinām, un tā tie cilvēki parādās.

Raksta komentāri

Rādīt:
vispirms jaunākos
vispirms vecākos
  • 05.11.2018 19:57
    Henrijs Freimanis
    Nav noslēpums, ka Latvijas Orientēšanās federācijas... Ir noslēpums! Reklāmas raksta autors kautrējas parakstīt savu gara darbu. LOF mājas lapā visur strikti tiek prasīta autorizācija. Kādēļ gan šeit tas ir izņēmums!? Jāatzīst, reklāmas raksts ir izdevies.;)
    Telpu-O seriāls šobrīd ir pats aktuālākais orientēšanās sabiedrībā. Vai tiešām?! Bonuss Matīsam par telpu-o attīstību. Tiesa, japiebilst tam krietnās devās izmatota klubu kopusmanta LOF mājas lapa t.i. vairāk kā jebkuram o-pasākumam. Varbūt ir vērts padomāt arī par citiem pasākumiem, piem. tam pašam LK, kurš atspoguļots jau kuro gadu pēc copy – paste principiem, tādēļ stagnē.
    Šogad, piemēram, LČ vidējo distanci bija ļoti viegli oganizēt, jo nevienam nekas nebija jāstāsta, visiem jau bija skaidrs, kas jādara. Par šā gada LČ vidējā distancē un stafeti. Ja nu „neviens nestāsta”, tad pastāstīšu es: daļa distanču kp LČ vidējā sakrita ar PČ tautas distancēm kā jau diskusijās tika minēts, pat trīsi kp tie paši pēc kārtas. Man pašam pēc amata pienākumiem sanāk analizēt ļoti daudz distanču gan jauniešiem, gan pieaugušajiem visu gadu. Tad nu pēc LČ vidējās un stafetes distaču virzieni plānoti tika pa tām pašām gravām vienā un tajā pašā virzienā. Nereti ceļa izvēle jau tika veikta LČ vidējā distancē un stafetē atlika tik atkārtot vingrinājumu. Nu varēja tomēr kaut virzienus pamainīt, salīdzināt grupu starpā kp. Visbeidzot varēja skandas novietot nostāk no tirgotāju zonas, jo sarunāties ar tirgoņiem nācās bļaujot „pilnā rīklē”.
    Gadu iepriekš par „finiša baneri starp kokiem” atstādināja konkrētās sacensības no LK. Ko atstādināt pēc šā gada LČ vidējā un stafetē?:)
    Vēl piebildīšu – LOF ir to o – klubu kopīpašums, kuri ir ietājušies šajā biedrībā. Lūgums rakstā nestāstīt blēņas, ka LOFam kas pieder. Valdei ir uzticēts šo kopusmantu pārraudzīt un attīstīt. Kā nu sanāk, tā sanāk. Konflikts starp O-Latvija un LOF klubiem joprojām pastāv!
    Veiksmi darbos!
  • 01.11.2018 11:25
    Jānis Bergs
    Teksta sākumā ir teikts:
    >>> ... skaits dažādos orientēšanās paveidos ...
    Gribētos jautāt raksta autoram:
    Vai tad daudzās sacensības bija notikušas tikai orientēšanās paveidos, bet orientēšanās sacensību disciplīnās nē???
    ---
    Starptautiskā orientēšanās federācija (IOF) ir apstiprinājusi 4 galvenās orientēšanās sporta disciplīnas:
    - O'skrējiens;
    - O'slēpojums;
    - Velo-O;
    - Taku-O.
    Orientēšanās paveidi ir:
    - O'Labirintā;
    - Telpu-O;
    - Foto-O;
    un daudzas cita veida sacensības, kur darbība ir saistīta ar kartēm. Lai visas uzskaitītu šeit iertakstam varētu nepietikt vietas.
    Es ceru, ka turpmāk visi zinās, kas ir orientēšanās disciplīnas un kas ir paveidi.
    Protams, jebkuram sacensību rīkotājam nav aizliegts sava kluba sacensību programmā iekļaut arī orientēšanās daudzcīņu - t.i. ka viena vai vairākas orientēšanās disciplīnas, kombinējās ar vienu vai vairākiem orientēšanās paveidiem.
    ---
    P.S.
    Vēl gribu piebilst to, ka IOF statūtos jeb nolikumā ir rakstīts, ka visas četras orientēšanās sporta disciplīnas ir līdzvērtīgas, t.sk. arī Taku-O.
    Diemžēl pie mums Latvijā daudziem orientieristiem un pat dažiem ievērības cienīgiem treneriem pret Taku-O ir visai augstprātīga un pat nievājoša attieksme. Nekas cits neatliek, kā izteikt tikai nožēlu par viņu tuvredzību :(((





Atlikušo zīmju skaits:

0.14220714569092