Ziņas - Iedvesmas stāsts: 30 gadi orientēšanās sportā ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

4.augusts /
Romāns, Romualds, Romualda
IenāktIenāktIenākt

Orientēšanās skrējiena ziņas

  • Iedvesmas stāsts: 30 gadi orientēšanās sportā

    23.04.2017

    LOF Sabiedrisko attiecību daļa | 1 komentārs

    Šodien, 24. aprīlī, aprit 30 gadi kopš Latvijas Orientēšanās federācijas Sporta metodiķis Aigars Vārna pirmo reizi piedalījās orientēšanās sacensībās. Nejaušā sarunā pie kafijas tases noskaidrojām, ka 30 gadus viņš rūpīgi apkopojis savu orientēšanās pieredzi, dokumentējot ne vien visas sacensības, kurās piedalījies, bet pat visus apmeklētos kontrolpunktus.

    Kāda tad ir tava orientēšanās sporta bilance?

    No 1987. gada 24. aprīļa līdz šodienai esmu startējis 1078-ņos orientēšanās mačos, tajā skaitā 44-os dažāda garuma rogainingos. Veikto distanču kopgarums ir 8713,5 km, bet reāli noskrieti virs 10000 km. Un apmeklēti 18 191 kontrolpunkts.

     

    Kā īsumā varētu raksturot šos 30 gadus orientēšanās sportā?

    Sākums bija vairāk taustīšanās, apzināšanās, vai tas ir interesanti vai nē. Un tad, protams, palika interesanti, pamazām šis sporta veids mani ievilka, galu galā pārgāju arī uz organizēšanu un tagad esmu pavisam šajā sporta veidā iekšā.

     

    Kā radās ideja apkopot šāda veida statistiku?

    Tas bija sen, tāpēc īsti neatceros, kāpēc man tā doma ienāca prātā. Pirmajā gadā biju salicis vienkārši kaudzē kartes, kurās attiecīgi viss bija sarakstīts – kilometri, laiki, kontrolpunkti un vietas. Tad uzradās vēl viens gads, un es ņēmu un vienā kladē sāku to visu rakstīt – datumus, mačus... Tā tas iesākās, un tā es to turpinu līdz šodienai. Viena no šīs statistikas nozīmēm ir motivācija. Ja paskatos, ka pagājušajā gadā piedalījos 50 sacensībās, šogad negribas atpalikt. Otrs, protams, ir vienkārši azarts. Pēc tik daudziem gadiem ir interesanti saskaitīt, cik kontrolpunktus esmu apmeklējis un cik kilometrus skrējis.

     

    Vai visas sacensību kartes līdz šodienai ir saglabājušās?

    Tās, kuras pēc sacensībām ir iespējams dabūt, tās visas saglabāju. Ir mači, kur kartes gan atpakaļ dabūt nevar. Tās, kur var, visas lieku vienā lielā kastē glabāšanai.

     

    Kas orientēšanās sportā ir mainījies šo 30 gadu laikā?

    Pirmkārt, kartes ir ļoti mainījušās. Agrāk tās zīmēja ļoti ģeneralizētas – gan reljefu, gan apvidu. Sākām jau mēs skriet 15 000 mērogā, kur kalni bija uzzīmēti kā viens liels rimbulis. Tagad jau viņus uzzīmē ar visiem ielociņiem, pushorizontālītēm, kā arī mērogs reti kad ir 15 000 sacensībās; tagad tas pārsvarā ir 10 000, kā arī nu jau sāk piekopt pat 7 500. Plus elektroniskā atzīmēšanās, jo sākām jau, protams, ar visādiem kompostierīšiem. Tagad ir arī GPS pulkstenis – varu uzlikt savu maršrutu uz kartes un redzēt, kur esmu skrējis. Agrāk varēju tikai zīlēt, kur esmu mežā maldījies.

     

    Vai tas padara orientēšanos interesantāku?

    Tie ir papildu bonusi pēc sacensībām, bet pašu procesu tas ļoti neizmaina. Skrienot tāpat ir jālasa karte un jāprot orientēties.

     

    Kā sākās tavs ceļš orientēšanās sportā?

    Esmu Jelgavā dzimis, audzis un skolā gājis. Vispirms mācījos Aizupes astoņgadīgo skolā, tad Jelgavas 2. vidusskolā. Kad biju sācis mācieties vidusskolā, man bija labas attiecības ar bijušo klases audzinātāju no pamatskolas, kurš vienā reizē teica, ka brauc uz orientēšanās pasākumu un piedāvāja man braukt līdzi. Tajā laikā, 1987. gadā, Jelgavā orientēšanās klubs “Alnis” vēl nebija kā seriāls, bet bija “Sprīdītis” Dobelē. Līdz ar to, aizbraucu viņam līdzi, un tas bija tieši pirms 30 gadiem, 24. aprīlī, kad arī bija mans pirmais mačs. Bet man ir sajūta, ka viņš tikai gadu divus brauca, bet pēc tam vairs nē – ievilka mani, un ar to viss beidzās. Divus gadus vidusskolā paskrēju, pēc tam iestājos universitātē, kur jau pirmajā kursā  piedāvāja nodarboties vai nu ar parasto fizkultūru vai piedalīties tā sauktajās meistarības grupās. Es automātiski pieteicos meistarības grupai orientēšanās sportā. No 1991. gada, kamēr mācījos augstskolā, arī trenējos pie sava pirmā un vienīgā trenera  – Andra Kosmačeva.

     

    Kādas sacensības ir tās, kas orientieristam vislabāk paliek atmiņā?

    Visforšākās ir tās, kas ir nestandarta, kur apvidus ir īpašs un nav ierasts. Man palikuši atmiņā visi ārzemēs skrietie mači, jo tur daba atšķiras no Latvijas, līdz ar to ir lielāks piedzīvojums. Piemēram, Šveice, kur, aizbraucot uz kalniem, nav meža, tikai akmeņu lauki, klintis, kalni un kalnu ezeriņi. Tas ir apvidus, kas ir pavisam nestandarta, salīdzinot ar mūsu apstākļiem. Vai tā pati Čehija, kur smilšakmens stabi. Savā laikā pēc 90.tajiem gadiem vairs nebraucu ārzemju ceļojumos, bet tikai uz daudzdienām ārzemēs pa visu Eiropu – Zviedrija, Somija, Lietuva, Igaunija, Ukraina, vismaz 10 valstis kopumā. Daudzas gan atkārtojas, piemēram, šogad ir desmitais gads, kad brauksim uz Jukolu Somijā. Arī ar rogainingu ir daudz ceļots – Spānija, arī Somijā aiz polārā loka, kur priedītes nav augstākas par četriem metriem.  Tāds apvidus ļoti spēcīgi paliek atmiņā.

     

    Kādi ir bijuši tavi labākie rezultāti?

    Droši vien lielākais panākums ir  uzvara Latvijas kausā 2016. gadā un 3. vieta V40 grupā Latvijas Kausā 2010. gadā. Atsevišķi lepnums par medaļām Latvijas čempionātos veterānu grupās, piemēram, 3. vieta nakts orientēšanās sacensībās. Arī rogainingā bijuši labi rezultāti, piemēram, 2. vieta 24h stundu Latvijas čempionātā.

     

    Vai distancē ir pieļauta kāda kļūda, ko varētu saukt par 30 gadu lielāko?

    Sprintā esmu izlaidis pāris uzvaras aiz neuzmanības, piemēram, 2014. gadā Aizputē nepareizi atzīmējos priekšpēdējā punktā, kur bija garantēta otrā vieta. Nepareizi atzīmēti punkti laikam arī ir lielākās kļūdas. Piemēram, Lietuvas daudzdienās, kur ir četras dienas jāskrien – ja vienā sprinta distancē esi nokļūdījies, tad viss – kopvērtējuma rezultāts sabojāts, kaut būtu varējusi būt augsta vieta, iespējams, trijniekā. Toreiz sprintā, apskrienot ap stūri, atzīmējos nepareizā kontrolpunktā, līdz ar to viss daudzdienu rezultāts bija norakstīts. Kad 2013. gadā Alūksnē bija Latvijas čempionāts sprintā, zaudēju 3. vietai trīs sekundes, bet manam kluba biedram Andrim Lejam pietrūka divas sekundes. Bijām 4. un 5. vietā tikai tāpēc, ka abi pieļāvām muļķīgas kļūdas. Tā pazaudējām iespēju tikt trijniekā.

     

    Kuru tu sauktu par savu lielāko konkurentu šajos gados?

    Manā vecuma grupā, netālu no mana gada, ir diezgan daudzi džeki, kuri ir ļoti stipri, piemēram, Oskars Zērnis, Guntars Mankus. Nezinu, kā ir citās grupās, bet manā ir daudz tādi īpaši stipri, līdz ar to konkrēti vienu nevaru minēt, bet man ir vesela plejāde, ar ko sanāk nepārtraukti cīnīties.

     

    Šobrīd drīzāk dod priekšroku rogainingam vai orientēšanās skrējienam?

    24h rogainings prasa labu veselību, tāpēc šobrīd drīzāk dodu priekšroku orientēšanās skrējienam. Ja rogainings, tad tikai ļoti eksotisku, nestandarta apvidu. Tagad divreiz gadā skrienu Rīgas rogainingu – rudenī un pavasarī, tajā skaitā arī šopavasar.

     

    Vai būt orientieristam 30 gadus prasa daudz trenēties?

    Treniņi bijuši dažādi – kad ir ģimene un jāplāno budžets, ne vienmēr atliek daudz laika un iespēju trenēties. Bija jāiegulda gan darbā, gan mājas remontos. Šajā statistikā arī var labi redzēt, kuros gados ir skriets vairāk un aktīvāk, kuros mazāk. Protams, ja netrenējas profesionāli un kilometrus nevāc, tad skriet ir ļoti veselīgi. Tagad jau vairākus gadus es ikdienā arī skrienu parastus treniņus bez kartes, kas veselībai nāk tikai par labu.

     

    Kas ir pats galvenais, kas noturējis pie šī sporta veida?

    Tagad tikai par to sāku domāt, kas orientēšanās sportā var tā aizraut. Tas laikam ir tas neparedzamais, kas distancē var notikt, tas piedzīvojumu gars. Katra distance var izvērsties neplānoti, un ne vienmēr tas, ko redz kartē, sakrīt ar to, ko redz dabā. Ja kaut kur gadījusies kļūda, ļoti ātri jācenšas saprast, kā to labot un kur skriet tālāk pareizi. Tā acīmredzot ir tā odziņa – gluži kā meklēt apslēptus dārgumus. Papildu, protams, var satikt cilvēkus, kuri ir ļoti pozitīvi – uz vietas nekādas negācijas nekad nejūt.

     

    Kādas svinības plānotas par godu notikumam?

    Tieši šodien, 24. aprīlī, kad ir tā jubilejas diena, Talsu “Zig zag” ar Kuldīgas “TAKA” ir apvienotā kārta, tāpēc katram finišētājam esmu ieplānojis pa kārumam.

     

    Kāpēc tu ieteiktu ikvienam nodarboties ar orientēšanās sportu?

    Dzīvē vajag kādu baudu, kādu hobiju, ar ko aizrauties, lai tā dzīve paiet ar kaut kādu mērķi. Tas, manuprāt, cilvēkam ir vissvarīgākais, nevis nīkt pie televizora ar alus pudeli rokā. Orientēšanās sports ir riktīgi foršs, un es domāju, tas var par šādu mērķi kļūt.

Raksta komentāri

Rādīt:
vispirms jaunākos
vispirms vecākos
    Viesturs Tamužs
    Paldies Aigaram un Aijai par jauko sarunu. Vienmēr jauki un interesanti lasīt patiesus un emocionālus reālu cilvēku stāstus.

    Iesaku apmeklēt:http://www.ecobaltia.lv





Atlikušo zīmju skaits:

0,039730787277222