Ziņas - Eiropas čempionāts rogainingā no dalībnieku skatu punkta ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

Māra, Marita, Mārīte
25.marts /
IenāktIenāktIenākt

Rogaininga ziņas

  • Eiropas čempionāts rogainingā no dalībnieku skatu punkta

    17.11.2007

    Raksts tapis sadarībā ar Kristapu Liepiņu no www.adventurerace.lv

    Ar domu, ka labi, ka uzvilkām lietus jakas ierodoties nosacītajā starta laukumā, skrienam pa meža ceļu kopā tiem, kas izrāvušies priekšējās rindās - negribētos gaidīt uz atzīmēšanos pie pirmā, vistuvākā kontrolpunkta (KP 22), kuru esam atzīmējuši savā plānotajā maršrutā. Lai arī tas nav ļoti vērtīgs, tikai divu punktu vērts, kāpēc gan to nepaņemt, ja tas mums pa ceļam? No pirmā kontrolpunkta tālāk skrienam jau vieni, tikai mūsu ceļu šķērso izbiedēts stirnu pāris. Stirnu bukam ragos egļu zari - laikam tas izbiedēts un līdzīgi mums startā, ņēmis strauju uzrāvienu! :)

    Nelielu gabaliņu paskrienot pa Vidzemes šosejas malu griežam atkal kalnup mežā uz otro punktu (KP 53), tad, atzīmējušies, sagaidot divus elektroniskās atzīmēšanās iekārtas pīkstienus, tālāk... Pārtraucam savu lēno skrējienu tikai lai novilktu un iebāztu mugursomās lietus jakas.

    Pēc pāris pielijušu pļavu un krūmāju šķērsošanas kājas ir kapitāli slapjas, tāpēc šķērsojot pirmo mūsu ceļu šķērsojošo upīti (pirms KP 34), kāju saslapināšana vairs neuztrauc. Ja lietus nelīs un varēsim paskriet pa ceļiem un takām, gan jau zeķes, krosenes pažūs un atkal viss būs OK. Mūsu temps nav pārāk liels, tomēr visai raiti tiekam galā ar ceļa atrašanu uz nākošajiem punktiem (KP 24, KP 85), un pirmo kļūmīti piedzīvojam īsi pirms KP 113, iegriežot ne tajā pļavas stūrī, kur gribēts. Atduramies pārpurvotā krūmājā, kurā no dubļu zampas ārā slejas zāles ciņi, tomēr kļūda jau ir diagnosticēta un piekoriģējam virzienu izvēloties zemes ceļu, kas ved punkta virzienā.

    Diemžēl uz nākošo kontrolpunktu (KP 93) nākas doties "taisni pa taisno" - neviena taka, ceļš vai stiga, kas vestu vēlamajā virzienā nav. Šķērsojot vecu izcirtumu, kurā papardes un avenāji cilvēka augumā, sārti gatavās avenes var gandrīz vai gaitā ar muti noraut... Meža ielejā ieperamies kādā pamatīgā "zampā", kurā gaiss izteikti smaržo pēc meža zvēra, tad uz pārdesmit metriem iegriežamies stigā, kas apliecina mūsu virziena pareizību un atkal egļu biežņā. Šoreiz kontrolpunktu uzlasām ar dzirdi, jo tajā tieši pirms mums atzīmējas kāda cita komanda.

    Viens no sarežģītākajiem vingrojumiem, ar kuru drīz vien arī saskaramies ir apvidus šķērsošana, kurā guļ vētru izgāztas egles. Bieži vien tās sagāztas ne tikai paralēli viena otrai, bet arī krusteniski. Nokaltušo egļu sausie zari ir tik asi, ka nemitīgi jāuzmanās uzdurties uz tiem. Zaru asumi ievelk pirmās asiņaini sarkanās švīkas uz kājām un rokām - esam "atzīmējušies". Pēc lietus kailie koku stumbri un zari ir slideni, jāuzmanās nenoraut "uz acīm" vai slaidi atmetot kājas atmuguriski "uz pakauša". Nākošais kontrolpunkts (KP 73) ir tieši šāds, piekļūšanu tam sargā vētras izgāzti koki un grāvis. Kā nelielam "cietoksnim"... No ceļa "iekšā - ārā" un vēl paspējam nobildēties.

    Divas stundas distancē. KP 112, KP 51, KP 114... Trīs stundas. Laiks sāk izzust. KP skaits šajās sacīkstēs ir pārāk liels, lai tos visus pēcāk prātā bez īpašas piepūles un neskatoties kartē atcerētos! Arī pulkstenī skatīties īsti nav jēgas, līdz finišam atlikušo stundu skaits vēl pārāk biedējošs... :) Viss process ieiet zināmā autopilotā. Punkts, atzīmējamies. Pa iepriekš noskatītu ceļu dodamies tālāk. Īsa ieskatīšanās kartē, apvidus atpazīšana un tālākā ceļa izvēle. Kur vien iespējams, ļoti viegli pieskrienam, kā paši sakām - "uzripinām", kur apvidus kļūst sarežģītāks, protams, nekāda īpašā skriešana viss nesanāk. Mežs mainās, kļūst savādāks, izejam uz stigas, pa to nedaudz vieglāk, jo vismaz virziens konstants, nav jālīkumo apkārt kokiem izvairoties no zaru lamatām. Atkal ceļš, grūti pamanāms pagrieziens aizaugušā ceļa galā, kas pamazām izzūd, atkal bezceļos...

    Esam kartes dienvidrietumu, apakšējā stūrī. Mežoles mežu un purvu masīvs. Daba šeit vareni mežonīga un atstāj iespaidu - meži pamatīgi, ieauguši stāvos pakalnos, kuru lejās pa mitram džūkslājam, kuru klāj sakrituši trūdoši koki. Daudz sēņu: gan dzeltenas gailenes, gan dažādas bekas, arī pa kādai baravikai - Valters nosmej, ka jāatzīmē kartē sēņu vietas... Aiz kārtējā punkta (KP 101), pārvarot "superreljefa" kalnus, saskaņojam taktiku - atlikušā dzeramā daudzums ir pietiekošs, lai paņemtu vēl vienu "iekšā - ārā" kontrolpunktu (KP 61) un pēc tam pie "glāzītes" (dzirdināšanas punkta) uzpildītu ūdens rezervuārus. Nebūs arī lieks smagums jānes. :) Bijām rēķinoties ar nedaudz lēnāku tempu šo punktu "atmetuši", bet nu paši esam apsteiguši savu plānoto grafiku, un ja reiz šeit esam - jāņem.

    Pie "glāzītes" aizvien ir jautri! Sastopam jautras tiesnešu meitenes - Zani un Ilzi no "Concordes", piedzīvojumu sacīkšu "cīņu biedrus" un citus līdzīgi domājošos. Šis brīdis ir jauka pārmaiņa un mirkļa atslodze no meža brišanas. Esam uzlādējušies tālākam ceļam ne tikai ar dzeramo ūdeni, iejaucot kārtējo sporta dzēriena pulvera porciju tajā, bet arī ar jautrības dzirksti!

    Nākošais ceļa posms mūs ieved padrūmā egļu mežā, kas ir vienlaidus "plakans", tāpēc kontrolpunkts (KP 76) negrib uzreiz atrasties. Toties atrodam neredzēti milzīgu izgāztas egles sakņu sienu, kura slejas vertikāli augšup. Tā ir tik iespaidīga, ka nevaram noturēties paiet tai garām nenofotografējušies.

    Pa ceļam uz nākošo kontrolpunktu veiksmīgi šķērsojam Ludzes (citā kartē minēta kā Lipsa) upīti, kas meliorējot iztaisnota pamatīgā grāvī, un gar to, pa vasaras pļavu ziedu, purva mitrāja zāļu un saules pielietu pļavu brienam meža virzienā.

    Teju vai ar katru soli apkārtne mainās, un arī gaisā aizvien vairāk jūtams vaivariņu saldais aromāts. Punkts (KP 115) ir augstajā purvā, kuru mazām priedītēm, mētrām un vaivariņu ceriem saspraudīto sūnekli šķērso pāris stigas un aizaugušu grāvju sazarojums. Saule karsē un sviedri līst acīs.

    Vaivariņi, vaivariņi... Galva kļūst nedaudz dulla, nez vai no vaivariņiem, vai no prieka, ka ietās labi un esi sevi izvilcis no pilsētas mūriem un darbu darba skavām. Mellenes un zilenes ir visiem šeit nokļuvušajiem par balvu!

    Nonākot nākošajā punktā, atpazīstam vietu, kuras attēls bija viens no tiem, kas tika publicēts pirms sacīkstēm raksturojot šo sacensību apvidu - izteikts bebru arhitektūras paraugveidojums, iespaidīga augstuma dambis. Pāri tam nonākam pie kontrolpunkta (KP 62) un dodamies tālāk. Vēl daži punkti (KP 96, KP 106, KP 46) un nonākam pie šajā apvidū lielākā atklātā augstā purva. Atkal esam kartes apakšējā, šoreiz dienvidaustrumu daļā. Purva sūnas ir visai sausas, un pārvietošanās pa tām nav sevišķi apgrūtinoša. Nepārtraucot gājumu ķeram uz sūnu ciņiem augošās dzērvenes. Lai arī tās ne tuvu vēl nav nogatavojušās, Valters saka, ka ļoti labas. Man gan tās par skābu, tāpēc cenšos uzlasīt pa ceļa ieraudzītās pērnās lācenes - tās ir lielas, saldskābas, nu gluži kā nedaudz ierūdzis lāceņu ievārījums! Patīkama garšas pārmaiņa pēc pāris saldajiem enerģijas batoniņiem un sporta dzēriena.

    Uz nelielas purva salas atzīmējamies kontrolpunktā (KP 65) un pēc tā šķērsojam visu purvu dienvidaustrumu virzienā, kur pēc nelielas šurp-turp minstināšanās un apkārt skatīšanās atrodam meža ielokā ieslēpto ezeriņu. Kontrolpunkts (KP 111) redzams pa gabalu, bet ejot tam tuvāk, noprotams, ka ne jau nu gluži uz sauszemes tas novietots - purva krasts līgojas pie katra soļa un nu jau apžuvušās krosenes atkal ir slapjas. Tāda, no vairāku stundu iešanas sakarsušo kāju atvēsināšana ir patīkama procedūra, kas paņem daļu noguruma, un pat ja ne paņem, tad uz mirkli liek aizmirst, noteikti...

    Astoņas, deviņas stundas ceļā. KP 70, KP 110, KP 92, KP 103, KP 75... Vietējais vietvārds runā par šo apvidu skaidri - Slazduvēris... Apvidus piemērots pamatīgai "vingrošanai" ar dabas radītu slazdu elementiem. :) Pēc iepriekš plānotā, kaut kur šeit vajadzētu iestāties tumsai, bet, lai arī jau jūtams novakars, saule vēl virs apvāršņa. Izejam uz asfaltēta ceļa. Gulbenes šoseja. Sestdienas vakars. Iešana pa asfaltu nesagādā cerēto baudījumu, pārejam vieglā riksī, un skrienot pa ceļmalas granti, sasniedzam nākošo iegriezienu mežā.

    Bijām plānojuši kaut kur atklātā un līdzenā vietā piesēst un nedaudz atpūsties, bet ir pilnīgi skaidrs, ka lietderīgi jāizmanto vēl atlikusī dienas gaisma nākošo kontrolpunktu meklēšanai - atpūsties varēsim arī tumsā. Līdz punktam (KP 91) šķērsojam lauku, kas sadalīts ar grāvjiem, un tad pāri šim pašam laukam jau atkal dodamies uz ziemeļiem, aiz sevis šajā kartes stūrī atstājot trīs nepaņemtus kontrolpunktus - apšaubām iespējamību "paņemt" visus punktus, jo pat uz kartes samērītais kilometrāžas cipars ir iespaidīgs. (Kā vēlāk izrādās, to spējušas tikai divas komandas - 4. Eiropas čempionāta uzvarētāji no Krievijas un no viņiem nedaudz atpaliekošie otrās vietas ieguvēji - Čehijas komanda.)

    Sekojošie divi kontrolpunkti (KP 83 un KP 105) meklējami visai sarežģītā apvidū pie tās pašas Ludzes upes tāpēc, brīnoties, ka esam tik tālu nonākuši vēl pa gaismu, pieliekam soli, jo gribētos nemaldīties "bebrārijos" un upes šķērsošanai vietas labāk rodamas ne pieres luktura gaismā. Mūsu ceļu šķērso un savās gaitās dodas lapsa. Arī mēs ik pa brīdim, kur vien apvidus ļauj, pieskrienam, jo mežā jūtami krēslo. Neskatoties uz mūsu bažām, nākošie punkti "paņemās" viegli un jau ar iedegtiem gaismekļiem, lai arī to gaisma vēl nav nepieciešama iešanai, bet gan jo tā vieglāk sekot līdz kartei, atrodot kārtējo bebru nogāztā koka tiltu pāri šajā vietā jau padziļai un paplatai upelei, šķērsojam palienes pļavas un ieejam nu jau naksnīgajā mežā.

    Īsi pirms nākošā punkta (KP 60), meža ceļa malā piesēžam nelielā atpūtā, kurā tiek veikta sīka "tehniskā apkope" kājām un iestiprināšanās ar siermaizītēm. Pārstājot kustēties, pārņem viegls stīvums un tā kā esam vienos kreklos, piezogas arī nakts drēgnais vēsums. Uzmetam uz pleciem lietus jakas, ar tām siltāk. Ilgi sēdēt nav ne vēlme, ne noskaņojums, ne arī to esam nākuši šeit darīt. :) Ceļamies un dodamies nakts tumsā, lukturu gaismām laužot sev ceļu. Līdz nākošajam punktam garš gājiens pa aizaugušu stigu, kuras galā ar otro mēģinājumu atrodam niecīgi mazo pļaviņu, kurā "ieslēpta" kontrolpunkta prizma. Jā, nogurums un ierastais naktsmiera laiks liek sevi manīt, koncentrēties uz kartes sīkumiem kļūst manāmi grūtāk, bet ir cerība uz "otrās elpas" atvēršanos. Tālāk cenšamies vairāk turēties pie meža ceļiem un takām, plānojot maršrutu, lai arī nedaudz garāku, bet "drošāku".

    Iznākot klajumā pie nākošā kontrolpunkta (KP 116), to leknajās zāles pļavās palīdz uziet pamatīga "zilonene". Šādas "ziloņu takas" nav nekas nepazīstams jebkuram, kas nodarbojas ar orientēšanos un piedalās piedzīvojumu sacīkstēs - dalībnieku daudz, bet vide, kurā atrodamies, ir visai trausla, un tajā aizvien paliek mūsu pēdas. Iespējams šī ir viena no skumjākajām lietām, ar ko nākas šādā ziņā šeit sastapties. Vēl skumjāk redzēt to, ka pat šādās sacīkstēs ne visi dalībnieki ir "zaļi domājoši" - gadās pa kādam "cūkmenam" arī, kas atļaujas nomest zemē sporta pārtikas iepakojumu. Vai tas patiešām ir tik smags, lai to neaiznestu atpakaļ līdz sacensību centram vai kādai vietai, kur var izmest šos gružus atkritumos?

    Maršruta kontrollaika pusceļš. Pamalē spīd blāvs mēness. Īpaši daudz gaismas gan tas nedod, vien pilda tādu dekoratīvu funkciju un piešķir šai naktij nedaudz sirealitātes sajūtu... Lai nebristu pa mitrām pļavām, ceļu uz nākošo punktu izvēlamies ar nelielu atpakaļgājienu un pa ceļiem - tā noteikti ir vienkāršāk, jo nav jāiespringst uz orientieru nolasīšanu, ne arī uz kāju augstu cilāšanu, kas nu jau nav gluži viegli. Arī nākošo (KP 95) ņemam līdzīgi. Savstarpējās sarunas pieklusušas, pārmijam tikai vienu otru vārdu.

    Kartē redzama upe, kuru atkal jāšķērso, bet neviens ceļš tā īsti pāri tai neiet. Pļavā uz mirkli apstājamies un ieklausāmies naksnīgajā vasaras klusumā - dzirdama ūdens čalošana un tas nozīmē, ka upi varēsim pāriet sausām kājām, par to parūpējies vietējais bebrs! :) Nekļūdīgi nonākam līdz dambim un pa to ejam uz pretējo krastu. Ir izsīkuši dzeramā ūdens krājumi, tāpēc nedaudz tos papildinām ar upes ūdeni, tas šeit nevarētu būt slikts. Līdz nākošajai "glāzītei" vēl tālu.

    Aiz KP 80 uz mirkli izejam uz Vidzemes šosejas. Pavisam netālu atrodas viens kontrolpunkts, kuru neesam iekļāvuši savā maršrutā, bet jūtamies labi un nolemjam "pieķert" arī to. Pēc mirkļa jau esam atpakaļ uz šosejas un dodamies tālāk, kur mūs gaida kārtējā izvēle starp diviem variantiem. Izvēlamies garāko, ar vienu papildus kontrolpunktu (KP 71 un tad KP 102). Nogriežoties no lielā ceļa visai strauji mūs panāk pamatīgs lietus gāziens. Apstājamies ceļa malā zem lielo alejas koku lapotnes un raujam ārā no somām lietus jakas. Lietu nogaidīt īsti nav jēgas, nav zināms, cik ilgi tas līs, tāpēc dodamies tālāk. Luktura gaismas stari izgaismo baltās lietus švīkas...

    KP 71 nonākam vienlaicīgi ar divām citām komandām. Vienai no tām gaismas lukturis tāds, ka skatoties no attāluma šķiet, ka pāri laukam traucas vilciens! :) Upē, sēžot uz lieliem akmeņiem, izskalojam strautu dubļos sabristās krosenes un zeķes. Kājām neliela atslodze. Atgriežamies atpakaļ uz ceļa un kopā ar vienu no iepriekš satiktajām komandām dodamies tālāk.

    Pēc visai smagas laušanās pa meža biežņu aiz KP 102 uz īsu brīdi esam ārā uz šosejas, līdz nogriežamies uz pielijuša zemes ceļa, atslodzei un pārmaiņai izvēlamies nelielu līkumu, nevis variantu "no viena biezokņa otrā". KP 42, KP 74... Pie septiņdesmit ceturtā nedaudz saminstināmies, jo kartē iezīmētās "glāzītes" vietā ir tikai grāvis. Vai organizatori ļauni pajokojuši? Pēdējie ūdens malki ir izdzerti jau pirms krietna brīža... Izmetam nelielu līkumu, un meklējot punktu, netālu no tā uzejam arī ūdens rezervuārus. Īsa pauze. Lai arī tas ir tikai ūdens, tomēr nedaudz jūtama "leiputrijas" sajūta - cik maz nepieciešams labsajūtai: piesēst uz mirki, nodzerties malku ūdens, ieklausīties rītausmas skaņās... :)

    Līdz ar rīta gaismu esam pie nākošā punkta (KP 90). Iešana notiek teju vai automātiski, prāts pieslēdzās tikai uz kartē skatīšanās un ceļa izvēles brīdi. Tomēr nav tā, ka būtu grūti, gluži otrādi, līdz ar rīta gaismu un jaunas dienas iestāšanos ir atvērusies tāda kā trešā elpa. Noskaņojums priecīgs! :) Satiekam kādu citu komandu, mūsu ceļi, krustojas, katrs ejam savā virzienā. Aiz KP 86 izejam uz grantēta lielceļa, gabaliņu aiz mums vēl viena komanda, nolemjam nedaudz paskriet, un viņi, arī uzsāk skriet, bet redzams, ka viens no otras komandas biedriem nav īsti noskaņots tik ātram tempam un krietni iepaliek. Atraujamies. Abi ar Valteru esam uzsākuši interesantu sarunu par piedzīvojumu sacīkstēm un gandrīz vai aizskrienam garām vietai, kur atkal jāgriežas nost no lielā ceļa.

    Iegriežamies aizaugušā ceļā. Tam izbrauktas pamatīgas rises, kas pilnas dubļu un lietus ūdens - nosmejamies, ka šeit nevajadzēja gan kartē zīmēt ceļu, bet divus paralēlus grāvjus. :) Uzsākam meklēt KP 100, bet tas negrib doties rokās. Pēc leģendas jāmeklē aizaudzis dīķītis, bet šeit visapkārt krūmu puduri. Krietni izložņājušies pa tiem, tomēr atrodam meklēto. Dīķītis aizaudzis ne tikai no malām, bet pat no augšas - to cieši ieskauj krūmāja lapotne. Dīķītis. Trūks tikai vēl "līķītis"...

    Šķērsojot kalnainu pļavu, kurā ne viss dabā redzamais sakrīt ar mūsu tā brīža izpratni par kartē attēloto, izejam uz meža ceļa, kas mūs aizved līdz nākošajam dīķītim - nelielam meža ezeriņam ar jauki līgojošu purvainas sūnas krastu. Sūnās ieslēpušās dzērvenes, kas sārtojas gaidot rudeni. Esam kartes ziemeļu galā un tas sola otru šajā pusē raksturīgo "superreljefa" rajonu. Kalni un pauguri šeit tādi, ka oj oj oj... Trīs nākošie kontrolpunkti (KP 72, KP 104, KP 45) ņemami tikai pie viena "paņemot" arī dažus pamatīgus kalnus. Jāsaka gan, kalnā augšā uzkāpt nav problēma, bet lejup iešana gan sagādā ļoti nepatīkamas sajūtas - esmu atspiedis abu kāju alpīnisma kāpienos apsaldētos īkšķus, un to iespiešana krosenes purngalā sagādā pamatīgas sāpes. Ja vēl gadās papardēs brienot uzdauzīt purngalu pret kādu celmu vai kritušu koku... Emocionāls necenzētu vārdu izvirdums garantēts!

    Starp punktiem, brīdi ejot pa ceļu, esam nedaudz pārplānojuši sākotnēji plānoto maršruta nobeigumu. Pareizāk sakot, pieturoties pie sākotnējā plāna - nāks tuvāk, tad jau redzēs - aprēķinājuši savas iespējas un atlikušo laiku, iespējamo punktu secības kombināciju. Izvēlamies īsāko ceļu finiša virzienā ar maksimāli vērtīgāko atlikušo punktu apmeklēšanu. Laika līdz kontrollaika beigām vēl gan ir padaudz - nepilnas četras stundas, tomēr mūsu temps ir nokrities un sagurums liek sevi manīt. Aiz Niedrāja ezera, starp Meluzi un Salaini griežam dziļāk nākošā meža ezeriņa virzienā, kur mūs gaida KP 81. Aiz tā pa stigu izejam uz ceļa. Ir krietni jāpiespiež sevi, lai uzsāktu lēnu skrējienu. Noskatām mērķi - nākošais ceļa līkums, tad atkal paejam soļiem, tad atkal nākošo mērķi - viszemākā vieta ieplakā...

    KP 43, KP 94. Aiz pēdējā, lai tiktu ārā uz pļavas ceļa, nākas atkal nedaudz pavingrot pa vētras izgāztām eglēm. Viegli neiet. Tomēr tas, ka nebūt tik daudz nav atlicis līdz finišam, iepriecina un ļauj aizmirst par nogurumu. Noejot pamatīgu gabalu pa ceļu, un pa ceļam ieskrienot uz KP 23 (nav jau daudz, divi punkti tikai, bet nu ja jau gandrīz vai garām ejot...), esam pie plānotā priekšpēdējā punkta (KP 44). Neticami, bet līdz kontrollaika beigām gandrīz vai divas stundas. Uz brīdi apsēžamies sūnās netālu no kontrolpunkta, un pētām karti. Šajā apkārtnē, pie Spiciera ezera atlicis tikai viens daudzmaz vērtīgs punkts (KP 64), pārējie tādi divnieki, trijnieki. Nolemjam to tad arī vēl ņemt un doties uz finišu, kur pašā tā tuvumā mūs gaida vēl viens "plānotais" punkts (KP 20).

    Tā kā īsti neesam pārliecināti par iespējamo ātrumu nokļūšanai KP 64, vienojamies, ka nedaudz piespiedīsimies, nu ne tā, ka ļoti, bet kavēt noteikti kontrollaiku negribētos, jo par katru nokavētu minūti tiek atskaitīti sūrā grūtā "darbā" gūtie punkti. Tā kā punkts no mūsu pašreizējās pozīcijas ir ņemams teju vai "turp - atpakaļ", turpceļā patērējam vairāk laika, kā atpakaļ - zināms ceļš aizvien īsāks... Sastopam vēl vairākas komandas, kas nu jau sākušas doties finiša virzienā. Šis ir labs iemesls, lai atkal nedaudz uzskrietu - vecais labais joks ar pretinieku komandas psiholoģiskās stabilitātes graušanu... :) Ja godīgi, vispatīkamākais ir apzināties, ka pats pēc šāda distancē pavadīta laika un veiktā attāluma "kilometrāžas" (pēc pēcsacīkšu aprēķiniem - esam kopumā nostaigājuši nedaudz pāri... 103 kilometriem!), kas nebūt nav viegli nākusi, pēc visiem šiem purviņiem, mežu brikšņiem, kritalām un vējgāzēm, vēl varam jautri iesmiet, ciniski "pazviegt" paši par sevi, un saņemties normāli paskriet! :) Tas nebūt nav maz. Un tas rada zināmu gandarījuma sajūtu. Nav jau šī garākā veiktā distance, nav arī ilgākais sacensību "non-stop" kustības laiks, bet - kārtējā labi, lieliskā kompānijā pavadītā nedēļas nogale, kura uz ilgu laiku paliks atmiņā, pieplusojot dzīves piedzīvojumu bagāžai vēl vienu "mazu, aizraujošu distancīti.

    Raksts tapis sadarībā ar Kristapu Liepiņu no www.adventurerace.lv






Atlikušo zīmju skaits:

0.040529012680054