Ziņas - Rogainings: 24 oriģinālas stundas ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

Malvīne, Malvis
27.jūnijs /
IenāktIenāktIenākt

Rogaininga ziņas

  • Rogainings: 24 oriģinālas stundas

    27.03.2007

    Divmetrīgas ķirzakas muka kokos, galvas cilāja strausi, šņāca čūskas, lēca prom ķenguri, kad 310 komandas Varumbungles dabas parkā 400 kilometrus no Sidnejas 24 stundas bez pārtraukuma cīnījās par pasaules čempionu tituliem rogainingā. Jaukto vienību konkurencē tāpat kā pirms četriem gadiem Čehijā nepārspējami bija Anita Liepiņa, Guntars Mankus un Raimonds Lapiņš. Absolūtajā vērtējumā latvieši izcīnīja augsto ceturto vietu.

    Rods, Geila un Neils

    Nevienu citu kā vien pašus austrāļus dzīvnieciņu miera traucēšanā vainot nevar, jo, būdami savdabi un oriģināli ļaudis, viņi pirms 30 gadiem izdomāja šo sporta veidu, kuru definē kā diennakti ilgu komandu orientēšanās sportu izvēles distancē. Arī nosaukums ir austrāliski asprātīgs. Aiz tā neslēpjas nekādas norādes uz fiziskām aktivitātēm vai izmantojamiem sporta rīkiem. Nosaukumā savus vārdus iemūžinājuši paši šī sporta veida radītāji -- Rods, Geila un Neils. Starp citu, visa trijotne ir sveika un vesela un arvien nododas sportam. Šajās pasaules meistarsacīkstēs viņi dalīja savas grāmatas un autogrāfus, neaizmirstot arī pasaules divkārtējos čempionus latviešus, kuri nu zina, ka rogaininga ideja dzimusi skautu pārgājienos.

    Šajā sporta veidā kopējs ir ne tikai starts, bet arī finišs. Protams, sacīksti var beigt arī ātrāk, tā pat var iegūt priekšroku, ja ar kādu konkurentu ir vienāds punktu skaits, tomēr izdevīgāk visu atvēlēto laiku maksimāli izmantot kontrolpunktu meklēšanai. Savukārt par katru pārtērētu minūti pienākas desmit soda punkti.

    Viss pārējais, kas notiek 24 stundās (tiek rīkoti arī īsāka laika rogainingi), katras komandas dzīvē ir pilnīgi oriģināls un neatkārtojams, ko rada mērķis apmeklēt iespējami vairāk kontrolpunktu. Turklāt to ir tik daudz, ka visus pat teorētiski nav iespējams aizsniegt. Atšķiras arī punktu vērtība. Daži tālākie un grūtāk sasniedzamie maksā pat 100 punktus, tuvākie un vienkāršākie tikai 20. Kuriem pēc 24 stundām punktu visvairāk, tie laista čempionu šampanieti.

    Padilis pilnmēness

    Parasti starts tiek dots dienas vidū, lai nakts melnums būtu sacensību vidusdaļā. Lai gan atšķirībā no orientēšanās sporta kontrolpunktus neslēpj grāvjos, alās vai citās grūti pārskatāmās vietās, sacensības rogainingā lielākoties organizē pilnmēness laikā. Šoreiz gan mēness jau nedēļu bija padilis.

    Diennakti ilgam sacīkšu ceļojumam nepazīstamā un lielākoties kalnainā apvidū piemīt zināma bīstamība. Tāpēc šis ir komandu sports, kurā dalībnieku skaitu ļauts variēt no diviem līdz pat pieciem. Protams, vieglāk izveidot spēkos un domāšanā saskanīgu tandēmu nekā trio, kvartetu vai piecnieku. Tāpēc rogainingā dominē divu sportistu vienības, kaut gan jaukto komandu (Open Mixed) konkurencē otro vietu aiz Latvijas trio izcīnīja Austrālijas kvartets.

    Mūsu labākā komanda tika izveidota startam 2002. gada pasaules čempionātā, kurā pieredzējušie orientieristi Guntars Mankus, Raimonds Lapiņš un pazīstamā soļotāja Anita Liepiņa Open Mixed grupā debitēja ar uzvaru. Nākamajā reizē (pasaules meistarsacīkstes notiek ik pēc diviem gadiem) Arizonas augstkalnē ASV viņi izcīnīja trešo vietu.

    Pērn Eiropas čempionātā Igaunijā Guntars ar Anitu palika tandēmā un uzvarēja, savukārt Raimonds kopā ar Kasparu Kursinski absolūtajā konkurencē kļuva par kontinenta vicečempioniem. Šogad kontinenta tituli Karpatos tika dalīti nedēļu pēc nopietnajām un grūtajām piedzīvojumu sacīkstēm Rīga Challenge 2006, un Guntars uz Ukrainu pat nebrauca. Tur, izcīnot uzvaru dāmu konkurencē, Latvijas krāsas visveiksmīgāk pārstāvēja Ilze Lapiņa un Zane Rozenbaha, kuras arī šajā pasaules čempionātā bija labākās eiropietes aiz septiņām austrāliešu komandām.

    Pulss diennaktij

    "Mēs ar Raimondu vairāk koncentrējamies uz navigāciju. Kad vienam galva atslēdzas, kursa noteikšanu pārņem otrs," skaidro Guntars. "Anita ir gudrāka sporta metodikā. Varbūt pat arī izturīgāka par mums. Nereti tieši viņa izmet to mazo līkumiņu līdz kontrolpunktam, lai atzīmētos, kamēr mēs atvelkam elpu." Tomēr arī mežā Liepiņa nepazudīs. Studējot universitātē, orientēšanās sacensības viņa izmantojusi atpūtai no lielā sporta. Starp citu, Saldū Anitas pirmā trenere vieglatlētikā bija Guntara mamma -- Daila Mankusa.

    Visi trīs regulāri izmanto Latvijas Olimpiskās vienības funkcionālo spēju diagnostikas laboratorijas pakalpojumus. "Tās līknes mums visiem ir visai līdzīgas," saka Guntars. Zināms, ka viņu muskuļos pienskābe, kas veicina nogurumu, sāk uzkrāties, ja pulss pārsniedz 143 sitienus minūtē. Ideāli būtu 24 stundas kustēties tā, lai slodze nebūtu lielāka. Protams, tas nav iespējams, jo sacensības notiek šķēršļotā un izteikti kalnainā apvidū, turklāt pēc pirmajām divpadsmit stundām katrs solis prasa arvien lielāku piepūli. Tomēr ar pulsometra palīdzību savu sirdsdarbību viņi kontrolē.

    Starp citu, Liepiņa rogainingā startējusi tikai pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī pirmajās Latvijas meistarsacīkstēs. "Es gribu saglabāt savas ātruma īpašības," skaidro sportiste. "Jo vēlos noskriet vēl dažu labu maratonu." Savukārt Mankus un Lapiņš ir Latvijā rūdīti piedzīvojumu sacīkšu vilki. Ja viņu nav labāko trijniekā, tad ir salūzis velosipēds vai notikusi kāda cita tehniska kļūme.

    Ambīciju un iespēju līdzsvars

    Šis pasaules čempionāts notika ļoti plašā Dienvidvelsas štata Varumbungles dabas parka teritorijā. Mežiem apaugušos, kalnainos un cilvēku neapdzīvotos 150 kvadrātkilometros bija izvietoti 63 dažādas vērtības kontrolpunkti.

    Sacensību vieta dalībniekiem tiek paziņota tikai iepriekšējā vakarā. Trīs stundas pirms starta tiek izsniegtas kartes un sākas intelektuāli ļoti sarežģīts process. Maršruta izstrāde, mēģinot savas ambīcijas (šajā gadījumā tikai uzvara!) saskaņot ar fiziskajām un dabas dotajām iespējam. Vienkāršoti sakot, kā punktu izteiksmē iespējami lietderīgāk izmantot visas 24 stundas?

    "Vispirms jānovērtē apvidus īpatnības," šo procesu skaidro Raimonds Lapiņš. "Kā tās ietekmēs pārvietošanās ātrumu? Negaidījām, ka krūmi būs tik biezi. Reljefs bija ļoti kalnains. Iepriekšējos divos pasaules čempionātos mēs veicām pat vairāk nekā 100 km, šajā tikai aptuveni 80."

    "Austrālijā skrējām tikai dažas stundas," piebilst Guntars. "Tur, kur paskriet varēja, traucēja nežēlīgā svelme, kas pārsniedza 30 grādus. Izdevīgāk bija skriet naktī, kad temperatūra nokritās uz pusi."

    "Starta vietas tuvumā bija daudz mazvērtīgu punktu, tos atmetām uzreiz," turpina Raimonds. "Mums svarīgāk likās ķert retākas, bet lielākas zivis. Distancē bija tikai trīs kontrolpunkti 100 punktu vērtībā. Tos visus mēs ieplānojām un arī paņēmām. Izšķīrāmies ar tumsas iestāšanos atgriezties sacensību centrā, lai nenestu līdzi lukturīšus un pārāk daudz pārtikas. Pirmo apli plānojām sešām stundām, sanāca septiņarpus. 30 minūtes ilgāk meklējām kādu kontrolpunktu, kā arī līdz galam nebijām novērtējuši Dienvidaustrālijas dabu."

    Pie tās īpatnībām pieskaitāma arī 10 stundu gara nakts, patiesība, ka kļūdaini darbojas ziemeļu puslodē ražotie kompasi, un indīgu čūsku klātbūtne. To dēļ visiem obligāti mugursomās, kuru lielāko svaru veidoja ūdens pudeles, bija jābūt žņaugam.

    Sveiciens Vidzemes zaķiem

    Lai nesamais būtu vieglāks, latvieši sacensību centrā pat ieturējās ar siltajiem ēdieniem, un, izkratījuši no sporta kurpēm smiltis un gružus, nakts melnumā devās otrajā garajā aplī. "Bijām izvēlējušies pretējo virzienu nekā lielākā daļa konkurentu," stāsta Raimonds. "Kad nācās šķērsot ieleju, pa kuru no mūsu puses lejā jau varēja tikt tikai ar grūtībām, jutāmies gandarīti. Bet atslābināties rogainingā nedrīkst ne mirkli. Neviens nezina savu situāciju šajā sacīkstē. Tā atklāsies tikai pēc finiša, kad būs saskaitīts paņemto punktu skaits. Absolūtajā vērtējumā trešajai vietai mēs zaudējām 80 punktus. Ja nebūtu sākumā kļūdas... Tieši tās dēļ mēs vienu astoņdesmitnieku izlaidām.

    Šajās sacīkstēs kļūdās visi. Otrajā vietā tālu aiz mums palika leģendārā austrāliete Alīna Makmāstere ar visu AROC komandu, kura regulāri ņem godalgas pasaules lielākajās piedzīvojumu sacensībās, Eco Challenge ieskaitot. Apsteidzām vairākkārtējos Austrālijas čempionus absolūtajā vērtējumā, arī Eiropas šāgada čempionus krievus, kas pusotru stundu bija palikuši bez ūdens. Tas šajā reģionā ir ārkārtīgi bīstami, jo dabisko ūdenskrātuvju nav. Plānojot maršrutu, bija jārēķinās ar organizatoru sagādāto ūdens ņemšanas vietu apmeklēšanu."

    Lai arī tikai Anitas Liepiņas un Guntara Mankus līdzdalību šajā pasaules čempionātā, kas katram izmaksāja vairāk nekā tūkstoti latu, finansiāli nedaudz atbalstīja vienīgi Tukuma un Saldus pašvaldības, latviešu trijotne par Austrālijā piedzīvoto ir varen priecīga.

    Gandrīz vai žēl, ka tik jauki ļaudis kā austrālieši sava rogaininga 30. gadadienā palika bez čempiona goda. Viņus krietni apsteidza vētrainie dienvidnieki no Jaunzēlandes.

    Starp citu, rogainingu varēsim skatīt arī savām acīm, jo nākamgad Eiropas meistarsacīkstes jūlija beigās notiks Latvijā, Vidzemē. Tad arī mūsu zaķi un lapsiņas dabūs trūkties!

    Autors: Dainis Caune
    Raksts publicēts žurnāla "SPORTS" 2006. gada 43. numurā





Atlikušo zīmju skaits:

1.187833070755