Ziņas - Intervija ar E. Bertuku: "Ir jāstrādā, lai nekļūtu paviršs" ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

Bernhards, Boriss
20.augusts /
IenāktIenāktIenākt

Orientēšanās skrējiena ziņas

  • Intervija ar E. Bertuku: "Ir jāstrādā, lai nekļūtu paviršs"

    14.06.2017

    LOF Sabiedrisko attiecību daļa | Nav komentāru

    Iespējams, daļai jau kādu laiku neatbildēts palicis jautājums - kur no elites sportistu rindām orientēšanās sacensībās pazudis ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas vienīgais Pasaules čempions orientēšanās sportā - Edgars Bertuks. Pēdējos mēnešus E. Bertuks pavadīja, cīnoties ar traumu, kas jau ilgstoši traucēja viņam trenēties.

    "Traumu es ieguvu, pirms es vispār sāku trenēties, tikai līdz šim, ja tā var teikt, man bija labi izdevies ar to sadzīvot. Kopš 2014. gada vasaras sāpes kļuva arvien lielākas un situācija neuzlabojās, līdz ar to lēmumu par operāciju pieņēmu ar domu par lielāku laika griezumu. Ja kvalitatīvi gribu sagatavoties 2018. gada Pasaules čempionātam mājās, tad kaut kas bija jādara lietas labā. Un vienīgais risinājums būtībā arī bija operācija," stāsta E. Bertuks. 

    Sarunas turpinājumā - par treniņu procesu pirms un pēc operācijas, turpmākajiem mērķiem orientēšanās sportā un orientēšanās sporta nākotni Latvijā.

    Kas tā īsti bija par traumu?

    Noplēsta daļa no hamstringa jeb augšstilba aizmugurējās daļas divgalvainā muskuļa, kas ir lielais muskulis augšstilbam. Kā ārsti man apgalvoja, pirmo traumu dabūju jau ļoti sen, pats to nepamanot. Vienmēr biju trenējies un man vienmēr bija neliels diskomforts un sāpes. Bet neviens nevarēja konkrēti pateikt, no kā tas ir. Apgalvoja, ka tas ir saistīts ar muguras sāpēm, līdz ar to man kādreiz ārstēja arī muguru. Un tā es arī trenējos, būtībā Pasaules čempionātu vinnēju ar tādu traumu. Pie tām slodzēm ik pa laikam jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet, paņemot mierīgāku rudeni, atkal viss aizgāja un trenējos tālāk. Taču 2014. gada Baltijas čempionātā es sacensību laikā nokritu un satraumēju muskuli no jauna. No tā laika sāpes sāku just arvien biežāk, tās kļuva citādas, nepārgāja vairs. Varbūt ne nākamajā dienā, bet palēnām. Un tad 2016. gada rudenī, tikai paskatoties atpakaļ, sapratu, ka sāp daudz vairāk nekā iepriekš, tikai dienu no dienas to nevarēja pamanīt, vienkārši pieradu sāpēm. Atdūros pret to, ka nevarēju noskriet vairs tik daudz, cik vajadzētu, varēju braukt ar riteni, peldēt, bet ar to pasaules līmenim satrenēties nevar. Iepriekšējā ziemā strādāju pie tā, lai nostiprinātu pārējās muskuļa daļas. Tā mēdz darīt, ja muskulis pilnībā nav noplēsts - satrenēt pārējās muskuļa daļas spēcīgākas un bliezt -, bet ne manā gadījumā, acīmredzot.

     

    Par savu  traumu un laiku gan pirms, gan pēc operācijas diezgan daudz saviem sekotājiem stāstīji arī saziņas vietnē Facebook. Cik ilgu laiku operācijas dēļ pavadīji bez treniņiem?

    Pirms operācijas trenējos aktīvi – nedaudz pastrādāju uz specifiskākām lietām, lai maksimāli ātri varētu atgriezties pie treniņiem pēcoperācijas periodā. Līdz šim nebija ļoti gari periodi, kad es vispār netrenējos, vairāk tika izmantoti alternatīvie treniņi – riteņbraukšana, peldēšana. Trīs pēcoperācijas nedēļas gan bija ilgākais periods desmit gadu laikā, kad netrenējos gandrīz nemaz. Bet tas arī viss ir relatīvi – kolīdz varēju apgulties uz grīdas, sāku kaut ko darīt.

     

    Kad pēc operācijas atsāki fiziskās aktivitātes?

    Operācija bija 3. janvārī. Peldēt sāku diezgan ātri, jau februāra vidū, bet skriet atsāku tikai ar maija sākumu, jo skrienot slodze uz konkrēto muskuli ir ļoti specifiska un pie tās jāatgriežas ļoti pakāpeniski. Kopumā aptuveni četrus mēnešus neskrēju nemaz.

     

    ds šobrīd ir tavs treniņu plāns?

    Kamēr esmu Rīgā, trenējos divas reizes dienā, būtībā sešas vai pat visas septiņas dienas nedēļā. Tagad sāksies periods, kad puse būs skriešanas treniņi, puse būs cita veida treniņu -  dažādi vingrinājumi, joprojām svaru zāle, lēcieni, kāds alternatīvs treniņš – peldēšana, riteņbraukšana. Lēnām eju uz to, lai vismaz 50% būtu tīri skriešana vai orientēšanās. Aizbraucot uz nometnēm, gaidāms cits režīms. Plānoju atgriezties pie koncepta, ka šad un tad trenējos trīs reizes dienā. Stundu izteiksmē tās varētu būt 15 līdz 18 stundas nedēļā.

     

    Un kādas sajūtas tev šobrīd ir trenējoties?

    Sajūtas tādas, ka patiesībā nekas vēl nav beidzies. Tāpat sāp, bet es neesmu izgājis visu rehabilitāciju, līdz ar to pāragri spriest, vai operācija ir atrisinājusi visas problēmas. Labā ziņa ir tā, ka, skrienot pie tādiem ātrumiem, kā esmu skrējis, šobrīd man nesāp, es varu trenēties. Bet, protams, katra jauna slodze izsauc sāpes un ir jūtams neliels diskomforts. Ja sāpes pāriet dienas vai divu laikā, atkal liekam ko jaunu klāt un skatāmies. Un tā tas būs vēl labu laiku, kamēr es tikšu atpakaļ līdz garās distances skriešanai sacensību režīmā. Šobrīd varu parādīt, ka vajadzīgajā līmenī es varu pusstundu noskriet, bet līdz pusotrai stundai… Un atkarīgs arī no apvidus. Nesen trenējos Jukolas apvidos Somijā. Protams, ka pēc tik ilgas pauzes no skriešanas mežā, nebija viegli, tomēr biju patīkami pārsteigts par savu sniegumu gan fiziski, gan no orientēšanās tehnikas viedokļa. Jūnija sākumā kopā ar Latvijas izlasi biju arī treniņnometnē Igaunijā, kur apguvu gaidāmā Pasaules čempionāta apvidus. Sajūtas kā mājās, jo tieši šādos mežos aizsākās mana kaislība pret orientēšanās sportu. Tas gan nenozīmē, ka nav vairs ko mācīties un viss būtu skaidrs. Gluži otrādi - ir jāstrādā, lai nekļūtu paviršs, un japieslīpē daudzas lietas, kuras pēc tik ilgas pauzes no sacensībām vairs nav vajadzīgajā līmenī. To arī plānoju darīt līdz pat paša čempionāta sākumam.

    Šobrīd ir sajūta, ka Pasaules čempionāta vienam startam Igaunijā es varētu sagatavoties diezgan labi, ja viss iet gludi un kā plānots. Iespējams, skriešu stafeti, bet tas vēl nav simtprocentīgi skaidrs. Komandas sastāvā tikšu pieteikts un gatavošos. Ja man nebūs sajūtas, ka varu labi noskriet, vai arī es vienkārši nevarēšu noskriet, protams, skries kāds cits – tas tiks izlemts čempionāta laikā līdz galam.

     

    Vai šai sezonai tev ir vēl citi plāni bez Pasaules čempionāta?

    Ja godīgi, es biju noskaņojies, ka varētu nebraukt uz čempionātu, tā ticami nebraukt, un tad es, protams, gatavotos Pasaules kausa posmam Cēsīs augustā un finālam Šveicē septembra beigās. Tie tad arī būtu bijuši galvenie starti. Atlikušajās nedēļās līdz čempionātam, protams, mēģināšu maksimāli sagatavoties stafetes komandai, jo izskatās, ka arī Mārtiņš [Sirmais] ir diezgan labā formā, attiecīgi trešais varētu būt Artūrs Pauliņš vai Andris Jubelis – arī viņi ir pielikuši savā izaugsmē, un, manuprāt, tur varētu sanākt ļoti laba stafetes komanda.

     

    Uz kurām distancēm lūkojies 2018. gada Pasaules čempionāta kontekstā?

    To ir grūti pateikt. Es gribētu teikt, ka gatavošos garajai distancei, bet līdz tik gariem treniņiem un sacensībām man vēl jāaizskrien. Gribētu jebkuru no meža distancēm – neesmu uzlicis konkrētu mērķi uz vienu. Ja viss iet ideāli, tad es gribētu teikt, ka skriešu visu, un tā iespēja man, visticamāk, arī būs, jo mēs kā rīkotāji dabūsim trīs starta vietas gan garajā distancē, gan vidējā. Bet, ja man jāizvēlas, kur es gribētu vislabāk nostartēt, tad tā būtu stafete, jo tā līdzjutējiem būtu vislielākā dāvana.

     

     

    Vai izlases sportistus nenospiež Latvijas Orientēšanās federācijas izvirzītie mērķi čempionātam mājās?

    Es domāju, ka nē. Drīzāk nospiež vairāk paša mērķi, jo tikai pats vispār var sev ko uzlikt. Tas, ka federācija ir pateikusi – mēs skriesim par zeltu – ir ļoti labi. Federācija darīs visu, kas ir viņu spēkos, lai sportisti tam var satrenēties, bet to īsto mērķi uzlikt var tikai katrs sportists pats. Un, ja mērķa nav, tad var darīt jebko, jebkādu naudu atrast un iedot, bet no tā nekas nebūs. Ja atgriežamies pie manis personīgi, tad, protams, tam ir nozīme, ka federācija ir šādus mērķus uzstādījusi, tomēr tas man netraucē naktīs gulēt. Drīzāk motivē strādāt vēl nopietnāk. Ir daudzas citas lietas, kas traucē vairāk.

     

    Kā vērtē izlases sastāvu šobrīd?

    Izlase paliek arvien spēcīgāka, un es redzu, ka paliks vēl spēcīgāka. Tas, kas šobrīd ir izdarīts, tas nesīs labumu arī pēc ilgāka laika – profesionāla attieksme, nometnes, treneris… Treniņi kļuvuši daudz profesionālāki, visa komunikācija daudz efektīvāka. Ja tas turpināsies arī pēc 2018. gada, kā tas, saprotams, ir plānots, tad rezultāti būs gaidāmi arī pēc tam. Jau šobrīd līmenis noteikti ir uzlabojies, izlases vidū ir daudz vairāk sportistu, kuri ne tikai var, bet arī grib trenēties. Gadus septiņus iepriekš tā nebija, bijām plus mīnus trīs un epizodiski vēl kāds. Tagad ir jau tā, ka vispirms ie jātiek izlasē un tas vairs nav tik vienkārši. Tas, protams, ir ļoti labi, tā tam būtu jābūt – konkurencei jābūt vēl lielākai.

     

    Kas, tavuprāt, varētu būt iemesls visām iepriekš tevis nosauktajām pozitīvajām pārmaiņām?

    Daļēji to ir veicinājuši mūsu sasniegumi lielajās orientēšanās sporta arēnās. Ja ejam lielāku gabalu atpakaļ laikā, tad noteikti jāpiemin Mārtiņa Sirmā izcīnītās medaļas Eiropas čempionātos, kas kalpoja par motivāciju man tiekties pēc līdzīgiem sasniegumiem. Latvieša uzvara pasaules čempionātā “pamodināja” entuziasmu daudzos ar orientēšanās sportu saistītos cilvēkos un Viestura Tamuža vadībā tas ir labi noturējies un gājis plašumā.  Sportista paša vēlme un mērķi ir tikai daļa no tā, kas nepieciešams augstu sasniegumu nodrošināšanai. Ne mazāk nozīmīgs ir atbalsts federācijas un izlases līmenī. Nav noslēpums, ka darbs federācijā finansiāli nav ļoti izdevīgs, tas it visā ir pa pusei entuziasms. Līdz ar to ir svarīgi, ka jaunieši redz, ka viņiem orientēšanās sportā ir nākotne – būs treniņi, būs nometnes un kāds, kas parūpēsies par viņiem, lai galu galā viņi varētu tikt pie saviem sasniegumiem.

     

    Atskatoties uz laiku, kad es biju junioru vecumā un sāku skriet elitē, viss bija mazliet citādi – gribēju uzvarēt un, varētu teikt, viens pats aizgāju un uzvarēju. Tas gan, protams, pārspīlēti runājot. Bet tagad ir forši, ka divdesmit gados cilvēks uz šo sporta veidu paskatās un zina, ka dabūs kaut kādu atbalstu un kaut kā izkulsies tam laikam cauri. Arī man bija tā, kad beidzu ģimnāziju – bija liela dilemma, vai iet strādāt un studēt, un sportu mest pie malas vai mēģināt visu apvienot. Tagad, domāju, skats ir optimistiskāks, un apstākļi nodrošina to, ka jaunie cilvēki paliek šajā sporta veidā un tiek arī līdz elitei.

     

    Skatoties uz mūsu jaunajiem orientieristiem, vai redzi potenciālus medaļniekus?

    Grūti izcelt konkrētus sasniegumus, drīzāk gribu teikt, ka vajadzīga masa, no kuras vēlāk tad izcelt tos, kuri paliek. Tas šobrīd noteikti notiek – ir skolu projekti, mazās sacensības skolās un orientēšanās dienas… Nav bijis laika sekot visam līdzi, bet es redzu, ka kustība notiek. Masa turpina augt līdzīgi kā citos sporta veidos. Vienmēr esmu vairāk sekojis junioru vecumam, kur tā nākotne vairāk izkristalizējas. Pats, atceroties no laikiem, kad biju juniors, labi zinu, ko nozīmē iegūta konkrēta vieta Junioru čempionātā. Negribu konkrētus vārdus saukt un satraukt šos jaunos cilvēkus, bet vismaz starp puišiem junioriem redzu tādus, kuri nākotnē varētu gūt medaļas. Talants gan sastāv no vairākiem aspektiem, tas nav tikai ātri paskriet un labi karti lasīt. Tur ietilpst arī citas lietas – gribasspēks, pašaizliedzība un citas īpašības, ko nevar izmērīt skaitļos.

     

    Foto un video: Latvijas Orientēšanās federācija; tie uzņemti vienā no Edgara Bertuka treniņiem.





Atlikušo zīmju skaits:

1.0173299312592