Ziņas - Raivo Kivlenieks: "Jau daudzus gadus esmu pats sev treneris" ◪ Latvijas Orientēšanās federācija

Vanda, Veneranda, Venija
23.septembris /
IenāktIenāktIenākt

Orientēšanās ar slēpem ziņas

  • Raivo Kivlenieks: "Jau daudzus gadus esmu pats sev treneris"

    31.03.2017

    LOF Sabiedrisko attiecību daļa | 1 komentārs

    Ir noslēgusies ziemas orientēšanās sezona, kas ļoti veiksmīga izrādījās Latvijas ziemas orientēšanās izlases dalībniekam Raivo Kivleniekam. Izcīnīta augstā 12. vieta Pasaules čempionāta garajā distancē, pārliecinoši plecu pie pleca slēpojot līdzās lielajiem čempioniem. Kā aizvadīto sezonu vērtē pats sportists un kur redz vietu izaugsmei, lasiet intervijā.

    - Kādu mērķi, uzsākot aizvadīto sezonu, biji sev nospraudis? 

    TOP 10 visticamāk garajā distancē. Uzsvars uz kaut ko konkrētu īpaši nebija. Vasaras periodā treniņprocess bija krietni minimizēts un nekāda mērķtiecīga gatavošanās nenotika, jo nebija skaidrības ne par finansēm, ne par tālākiem plāniem. Nebija arī motivācijas, jo treniņapstākļi, salīdzinoši ar gadu iepriekš, kad biju kopā ar biatlona izlasi, bija krietni sliktāki. Lai arī apstākļi, trenējoties ar biatlonistiem, bija labi, treniņu plāns, manā skatījumā, bija ļoti dīvains, kas īsti uz mani nestrādāja, un no tā visa arī nedaudz vēlējos atpūsties. Biju praksē un strādāju, un vispār nezināju, vai kaut kur ziemā startēšu. Rezultāti gan liecina, ka tas neko daudz nav ietekmējis, iespējams, bija pat pozitīvi.

     

    - Kad pēc vasaras atkal atsāki trenēties ziemai? 

    - Oktobra beigu daļā man piezvanīja Indulis Bikše un vaicāja, vai nākamajā dienā nevēlos braukt uz ledāju slēpot. Aizbraucu, un ar to sākās mērķtiecīga gatavošanās Pasaules un Eiropas čempionātam. Pēc tam arī paveicās, ka novembrī varēja slēpot mājās.

     

    - Vai esi jau sapratis, kas būtu jātrenē nākamajai sezonai? 

    - Visvairāk laika tiek pazaudēts tieši uz orientēšanos. Ziemas orientēšanās vispār ir ļoti specifiska. Ar vasaras orientēšanos nepietiek, jo ziemā ir pavisam cits darbības plāns, ir lielāks ātrums un radikāla atšķirība ātrumā, vai brauc pret kalnu vai no tā, turklāt nobraucienos reti kad ir laiks skatīties kartē. Atšķirībā no vasaras, kļūdu labošana maksā dārgi. Ja pabrauc garām krustojumam kaut vai metru, jau tiek zaudēts daudz laika, jo ir jānobremzē un jāgriežas atpakaļ. Vasarā turpretī ir vienalga, pa kuru pusi kokam apskriet, un tā ir būtiska atšķirība. Ziemā jāspēj būt domāšanā visu laiku pāris soļus priekšā. Turklāt variantu izvēlē ir ļoti daudz apstākļu, kas jāizvērtē, salīdzinot ar vasaru, kur parasti ātrākais variants ir arī taisnākais. Ziemā pārsvarā tā nav. Salīdzinot ar top sportistiem, mums ir krietni mazāk kvalitatīvu treniņu ar karti un sacensību. Protams, kaut ko zaudējam arī uz fizisko, bet tas ir atkarīgs no formas – ja viss ir kārtībā, tad zaudējam salīdzinoši ļoti maz. Ir sportisti, kas ar līdzvērtīgu ātrumu dažkārt izcīna medaļas. Krievijā [kur notika Pasaules čempionāts ziemas orientēšanās sportā] zaudējām uz to, ka bija ledus nobraucienos. Citkārt, normālos apstākļos, domāju, nobraucienos neko papildu nezaudējam.

     

    - Kas Pasaules čempionāta garajā distancē tev laupīja vietu desmitniekā? 

    - Noteikti salauztā nūja. Tas pat nebija kritiens, bet nūja vienkārši atsitās pret kontrolpunkta statni. Citos gadījumos nūja nemaz nesalūztu, bet acīmredzot kaut kur jau bija nedaudz iepriekš atsista, un ar to pietika, lai salauztu pavisam. Lai izcīnītu augstu vietu, pietrūka arī meistarības ledainajos nobraucienos. Un arī mazliet veiksmes.

     

    - Vai šo meistarību pirms tam bija iespējams trenēt? 

    - Bija iespējams, bet nepietiek vien ar līdzsvara vingrinājumiem vai staigāšanu pa virvi. To visu var darīt un tas ir jādara, tā ir fiziskā bāze, bet beigās svarīgāka tik un tā būs prakse, kas mums mazliet pietrūkst. Tik lielu kalnu Latvijā nav, īsti pa ledu nav pierasts treniņos braukāt, var teikt, ka nebija iespējas tam īsti nemaz satrenēties. Varēja redzēt, ka krieviem, zviedriem, čehiem šis apvidus sagādāja krietni mazāk problēmu. Somiem, mums – mēs tam nebijām īsti gatavi.

      

    -  Kā noritēja tavs treniņu process? Vai tev ir kāds, kurš palīdz treniņus sastādīt? 

    - Jau daudzus gadus esmu pats sev treneris. Pirms tam gan pirmsākumi un bāze, protams, no vecākiem, kā arī man ir dažāda pieredze gan no slēpotājiem, gan biatlonistiem, gan orientieristiem, tāpat gan no vietējiem, gan no ārzemju treneriem un sportistiem. No visa esmu centies paņemt to labāko. Šobrīd man ir skaidrs, kas uz mani strādā un kas nē. Vienīgi treniņu apstākļi un iespējas nav ļāvuši pilnvērtīgi to visu salikt pa plauktiņiem un realizēt. Epizodiski un nometnēs viss ir kārtībā, lai gan ir bijis arī daudz kļūdu. Ja visu saliktu pa plauktiņiem, ievērojot gan treniņplānu un apstākļus, gan režīmu un uzturu, ticu ka būtu vieta ļoti lielam progresam pat vienas sezonas ietvaros. Bet apstākļi ir tādi, kādi ir – cenšos izspiest maksimumu visās situācijās.

     

    - Ja tev būtu savs treneris un treniņu plāns nebūtu jāgatavo pašam, vai redzi sevi sasniedzam augstākus rezultātus?

     - Pirmkārt, lai es uzticētos kādam, tai personai jābūt ar ļoti lielu autoritāti, turklāt jābūt pilnīgi atklātai pret mani, lai es redzētu, ka persona ir pietiekami kompetenta un ar tīriem nolūkiem man palīdzēt. Sportists var būt sev treneris, un tas ir labs modelis, kā strādāt, jo tikai pats sportists sevi pazīst vislabāk, vajag tikai kādu cilvēku kā konsultantu, kā novērotāju, kurš uz visu paskatītos no malas, arī uzfilmētu. Pats sevi jau neredzu, un, ilgtermiņā trenējoties vienam pašam, gadās, ka viss process brauc kaut kur auzās. Tas attiecas uz visu – gan uz fizisko sagatavotību, gan tehnisko izpildījumu uz slēpēm. Ja ir sasniegts zināms līmenis, visur ir iespēja kaut ko sabojāt.

     

    - Tev šobrīd ir tāds cilvēks, kurš no malas skatās un vērtē tevi? 

    - Konkrēts viens nav, bet uz nometnēm jau vienmēr braucu ar kādu kopā. Tie cilvēki arī palīdz. Citkārt palīdz arī sarunas ar citiem sportistiem. Var skatīties, kā darbojas viņi. Visbiežāk es progresu pats vērtēju pēc savām sajūtām un spēka samēra pret skandināvu sportistiem. Slēpošanā jau īsti nevar kontroltreniņus veikt un tā konkrēti saprast, vai esi palicis stiprāks vai vājāks. Konkrēti fiziskie vingrinājumi un testi ne vienmēr norāda reālo varējumu uz slēpēm.

     

    - Vai ārzemēs ir sanācis trenēties kopā ar ārzemju elites sportistiem, piemēram, no Zviedrijas vai Krievijas? 

    - Līdz šim tas īsti nav izdevies. Gan somi, gan zviedri, gan norvēģi ir aicinājuši braukt līdzi uz nometnēm, bet finansējuma, savu apstākļu un plānu dēļ līdz šim šādi braucieni nav izdevušies. Ja tīri profesionāli būtu atbilstošs finansējums, tad būtu iespējams saplānot arī šādas treniņnometnes kopā ar ārzemju sportistiem, un tas būtu liels pienesums tieši orientēšanās ziņā. Viņi ļoti daudz tehniku trenē novembrī un decembrī, kad uzsnieg dabīgais sniegs. Tad būtu būtiski braukt ar viņiem kopā, bet mēs parasti tajā laikā braucam vienkārši slēpot pēc iespējām.

     

    - Kā ir ar inventāru – vai tas mums no ziemas orientēšanās sporta lielvalstīm šobrīd atpaliek?

    - Mums ir mazāka slēpju izvēle un slēpes nav tik kvalitatīvas, arī smērēšana ir citāda, bet tas ir ļoti kompleksi, ir arī dažādi laika apstākļi, citkārt nezaudē neko, citkārt var zaudēt daudz. Nav tā ka mēs zaudējam uz kaut ko vienu, tas viss summējas – nedaudz fiziskais, slēpes, smērs plus tehniskais izpildījums, un beigās minūtes sakrājas.

     

    - Cik ziemas orientieristam, kurš nodarbojas profesionāli, šis sporta veids izmaksā?

    - Apjoms var būt ļoti dažāds. Teiksim, Krievijā, trenējoties uz vietas, tas varētu būt, sākot no 10 tūkstošiem eiro gadā. Tad var sev nodrošināt visu. Skandināvijā tie noteikti ir 20 līdz 30 tūkstoši. Man ir grūti pateikt, cik es iztērēju, jo tas ir atkarīgs no apstākļiem un iespējām. Katru sezonu vajadzētu piecus pārus jaunu slēpju, kas ir aptuveni divi tūkstoši eiro, bet visdārgākās ir nometnes – tās vienmēr notiek  vai nu kalnos vai Skandināvijā, kas pārsvarā nav lēti, bet bez šīm nometnēm arī nevar. Trīs nedēļu nometne ir aptuveni tūkstotis eiro. Piemēram, bulgārs Staņimirs Belomaževs pusgadu trenējas Austrijā, kur ir gan ledājs, gan trases, tad var rēķināt, cik tas sanāk. Sacensību sezonā pārsvarā visu laiku sanāk braukāt – sākot no novembra līdz martam. Inventārs daudziem sportistiem ir sponsorēts; mums ir nedaudz švakāk, jo tirgus ir mazs. Par atbalstītājiem attiecīgi kļūst dažādas slēpju firmas – Fisher, Solomon, Atomic un citas. Sponsorēts pārsvarā tiek no nacionālās pārstāvniecības. Problēmas ar kvalitatīvu slēpju sponsorēšanu ir pat sportistiem, kuri izcīna vietas trīsdesmitniekā pasaules kausos slēpošanā, kur nu vēl atbalstīt neolimpisko sporta veidu, turklāt tam nav arī tik liela atpazīstamība kā slēpošanai vai biatlonam.

     

    - Kas ir tavi sponsori?

    - Jau daudzus gadus tā ir Ogres novada dome, Latvijas Orientēšanās federācija iespēju robežās, Salomon šogad  palīdzēja ar inventāru, bet Sunnto – pulksteni. Nav arī tā, ka mēs baigi meklējam atbalstītājus, jo nav ticības, ka kāds pieteiksies. Šobrīd ziemas orientēšanās sportam ir maza atpazīstamība.

     

    - Atskatoties uz Eiropas un Pasaules čempionātiem, kur juti, ka būtu varējis sasniegt augstākus rezultātus?

    - Visās distancēs, bet, ja sprintos un vidējās distancēs vienkārši nevaru paspēt noorientēties, tad garajās distancēs tas noteikti bija visreālāk. Pasaules čempionātā daudz zaudēt lika salauztā nūja, bet pašās beigās, kad noķēru tos trīs sportistus, jutos labi un biju diezgan drošs, ka spēšu viņus apdzīt, taču piedzīvoju ļoti neveiksmīgu kritienu, kas tad arī tās trīs vietas maksāja. Eiropas čempionāta garajā distancē sasummējās variantu kļūdas pa apļiem. Sanāca, ka pēdējā aplī jau esmu trīs minūtes aiz līdera. Top sportistiem, piemēram, Larsam Moholdtsam, kam bija mans apļu sadalījums, arī laikam nebija veiksmīgā diena, jo lielākoties biju nedaudz viņiem priekšā. Vairākos etapos apmainījāmies ar ne pārāk veiksmīgu variantu izvēli, kas, protams, katram maksāja laiku. Pie pārdomātāka un veiksmīgāka snieguma noteikti varēja būt vietas sešiniekā.

     

    - Ja garā distance būtu bijusi ar individuālo startu, vai redzi sev lielākas priekšrocības?

    - Tas atkarīgs no distances un apvidus. Ja būtu trenēta vairāk ziemas orientēšanās, iespējams, jā, jo tad orientēšanās ātrums un variantu izvēle varētu būt atbilstošā līmenī. Bet citkārt vienam pašam garajā distancē ir ļoti viegli pieļaut variantu kļūdas, un tur var ļoti daudz zaudēt. Protams, var arī ļoti daudz vinnēt, ja pret pārējiem paņem pareizos variantus, un tas parasti arī izšķir augstāku vai zemāku vietu. Ja ir masu starts, tā nav problēma – kur brauc lielākā daļa, tur ir arī labākais variants, jo priekšā parasti ir TOP braucēji, kuri pārsvarā paņem labākos variantus, viņiem diezgan droši var sekot un turklāt pirmajos apļos tiek iedots labs priekšstats par apvidu un variantiem, kā arī tempu, kādā jābrauc. Un tad parasti turpinājumā, kad sportisti izretojas, jau daudz vieglāk ir pieņemt pareizos lēmumus distancē. Turklāt, ja ir pieredze masu startos, tad diezgan droši var pateikt, vai sportisti brauc tavu apli vai nē. To jūt. Pavisam ideāli ir, ja pirmais aplis ir garākais, jo tad pat līderim turpmākajos apļos priekšā ir redzami sportisti, kas viennozīmīgi palīdz veikt distanci ātrāk un veiksmīgāk, parasti no garākā apļa kā pirmā apļa nāk uzvarētājs. Jāatzīst gan, lai arī masu startā tieši šo apļu sadales dēļ nav pilnīgi vienādi apstākļi visiem, tie tomēr ir vienādāki nekā individuālajos startos, kur beigās startējušajiem var būt ļoti daudz īsceļu.

     

    - Vai var teikt, ka tava fiziskā sagatavotība ir vienlīdz laba ar ziemas orientēšanās sporta lielvalstu pārstāvjiem, ja tik labi jūties masu startā?

    - Garajā distancē ļoti tuvu, domāju zaudēju tikai kādiem septiņiem līdz deviņiem sportistiem. Sprintā un vidējā... Nav tā, ka es nevarētu labi sprintu nobraukt. Ja es gribu ātri braukt, nav iespējams tur noorientēties. Vidējā savukārt ir ļoti piņķerīga – ir daudz gan orientēšanās, gan liela variantu izvēle. To visu sakombinēt ne vienmēr sanāk. Tam vajag daudz vairāk orientēšanās praksi, jo mums principā šogad bija orientēšanās starti tikai Eiropas un Pasaules čempionātos. Tas viss – pārējais tikai distanču slēpošana, ar ko drusku par īsu.

     

    - Kas vīru stafešu komandai pietrūka, lai Eiropas čempionātā iegūtu medaļu? Palikām piektie.

    - Es pirms stafetes ieteicu, ka Nauri Raizi vajadzētu likt pirmajā etapā, Andri otrajā un mani trešajā. Sadalījums, kas galu galā tika izvēlēts, kur es braucu pirmo, Andris otro, bet Nauris trešo, der piektajai, sestajai vietai, bet, ja grib cīnīties par medaļu, tā nevar likt. Manuprāt, Eiropas čempionātā mēs bijām gana labi, lai neatkarīgi no tā, kā liktu, mēs piekto vietu dabūtu. Varam tēmēt augstāk, bet, lai tiktu augstāk, vajadzēja likt savādāk – Nauris, Andris un es. Nav jau tā, ka Nauris nevar nobraukt; viņam fiziskais ir gana labs, turklāt masu starts arī viņam nav tas sliktākais. Otrajā etapā Andris ir viens no labākajiem variantiem, jo viņš ir stabils un vienmēr stabili nobrauc un nekļūdās. Sanāktu tā – tur, kur atbrauktu Raize, atnāktu arī Andris, ne sliktāk, bet trešajā etapā tad pie veiksmes varētu par medaļu jau cīnīties. Un ja Raizem neizdotos labi nobraukt pirmajā etapā, tad tik un tā to piekto vietu izcīnītu.

     

    - Kāpēc nepalikāt pie tava varianta?

    - Nezinu. Šķita, ka viņi nav gatavi, laikam sev mazliet nenoticēja. Somijā bija diezgan blīvi rezultāti, bija pateicīgs apvidus, nebija lielu kalnu. Laiks bija auksts, slēpes diezgan līdzīgi slīdēja visiem. Fiziskā sagatavotība ļāva vinnēt vien minūti, varbūt divas. Distancēs orientēšanās izšķīra vairāk nekā ātrums.

     

    - Kādus mērķus esi nospraudis nākamajai sezonai?

    - Skatīsies pēc apstākļiem. Pavasarī pabeigšu studijas, ja būs iespējas, nākamziem esmu gatavs mērķēt krietni augstāk, bet tas prasa plānveidīgu un mērķtiecīgu sakārtotu darbu, ko bez atbilstoša seguma nevar īstenot.

     

    - Vasarā strādāsi vai pievērsīsies treniņiem?

    - Daudz visādu variantu. Redzēs, kā viss noveidosies.

Raksta komentāri

Rādīt:
vispirms jaunākos
vispirms vecākos
  • 02.04.2017 20:45
    Indulis Peilāns
    Priecājos, par to līmeni, ko uzrāda Latvijas ziemas izlase! Izcili! īpaši tas par vīriem - Raivo, Andri un Nauri! - ceru, ka Jums pietiks motivācijas turpināt nākošgad un - turu īkšķus!
    Lai veicas!





Atlikušo zīmju skaits:

0.78118300437927